Jelgavas Anonīmo Alkoholiķu* sadraudzība šodien Vircavas kultūras namā svin 20 gadu jubileju.
«Tikai 5 – 10 procenti no visiem alkoholiķiem ir tie, par kuriem esam vienisprātis, jo tos var atpazīt jau pa gabalu. Pārējie 90 procenti vēl ir īsteni sabiedrības locekļi, cienīti, mīlēti un ieredzēti, kuriem jau sen ir problēmas, kuru dzeršanas dēļ cieš tuvinieki, draugi un darbabiedri, bet viņi šīs ciešanas padarījuši par sava dzīvesveida sastāvdaļu,» šādu secinājumu varam atrast pirms vairākiem gadiem izdotajā bukletā «Es esmu alkoholiķis». To rakstījis kāds, kurš ir atveseļojies.Atveseļojies, bet ne izveseļojies, jo tā ir kaite, ar ko jāsadzīvo visu mūžu. Ar maldīgo uzskatu «nu jau esmu vesels un varu iedzert tikai mazliet» ne viens vien ārstēties pamēģinājis alkoholiķis nobraucis visdziļākajā peklē, no kuras atpakaļceļa tik tiešām vairs nav. Sadzīvot ar bīstamo slimību vienam grūti. Ar to vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek galā Anonīmie Alkoholiķi (AA). Jelgavas sadraudzības jubilejas priekšvakarā «Ziņu» redakcijā viesojās divi Aivari ar ilggadēju atturības stāžu, lai dalītos savā pieredzē ar Uldi, kas šajā jomā vēl iesācējs ar salīdzinoši nelielu skaidrības laiku.Uldis: Kā radās doma par AA grupas veidošanu Jelgavā?Aivars E. (vairāk nekā 20 gadu skaidrā): Sākšu ar to, ka vispirms meklēju palīdzību pie narkologa Emiliāna Brokāna. Viņš pastāstīja par AA kustību, un divus mēnešus devos uz sapulcēm Rīgā. Sapratu, ka tās mazina tieksmi pēc alkohola, biju nonācis tādā kā eiforijā. Sāku interesēties par AA sadraudzību pasaulē un, pacilāts no visa notiekošā, devos uz Jelgavas Narkoloģisko dispanseru (tas pastāvēja 1988. – 1992. gadā, 1992. – 1997. gadā Valsts narkoloģiskā slimnīca, tagad kā Narkoloģiskais dienests iekļauts slimnīcas «Ģintermuiža» sastāvā – red.). Galvenais ārsts Gundars Prolis iepazīstināja ar cilvēku, kurš bija kodējies un alkoholu nelietoja divus gadus. Arī šis cilvēks bija sapratis, ka būs «par īsu», respektīvi, ar kodēšanos vien nepietiks. Viņam savukārt bija vēl viens paziņa, kas nedzēra aptuveni desmit mēnešu. Man arī bija kāds pudeles brālis, kas, pārstājis dzert, jau apmeklēja sapulces Rīgā, uzradās vēl viens otrs… Cik atceros, pirmajā sapulcē bijām pieci, un tā notika Narkoloģiskajā dispanserā galvenā ārsta kabinetā. Pirmdien pulksten sešos vakarā 1989. gada 28. oktobrī. Dakteris Prolis mūs ieslēdza, un pats devās uz mājām vakariņās. Kad sapulces beigās viņam piezvanījām, brauca laist ārā. No šodienas skatpunkta raugoties, ļoti svarīgi, ka viņš mums, alkoholiķiem, uzticējās. Pēc tam dabūjām telpas «Tonusā». Sapulču vietas mainījušās, bijusi arī kurtuves katlu telpa un pat kapakmeņu darbnīca, bet, gods kam gods, ne no vienas neesam padzīti kaut kādu «ziepju» dēļ, Jurģi bijuši saistīti ar telpu pārbūvi, īres maksām u.tml. Laika gaitā palielinoties interesei, audzis arī grupu skaits, pašreiz Jelgavā darbojas piecas. Grupa «Atkarīgie», kas sāka pirms divdesmit gadiem ārsta kabinetā, tagad pulcējas trešdienās Dobeles šosejā 100, bet mūsu pilsētā uz sapulcēm iespējams doties ik vakaru, izņemot sestdienas. Ir cilvēki, kas tā arī dara.Aivars S. (vairāk nekā desmit gadu skaidrā.): Kad pēc astoņpadsmitarpus gadu iedzeršanas sajutu, ka esmu riktīgā alkohola saitē iesiets, 1998. gada jūnijā meklēju palīdzību. Pirmais solis bija tālruņa zvans – taisnā ceļā uz «Ģintermuižu». Tur man ieteica Minesotas programmu. Kad devos uz pārrunām, vispirms pajautāju, vai vajadzēs «gulties» slimnīcā. Kad izrādījās, ka jā, sapratu – darba dēļ to nevaru atļauties. Laimīgā kārtā sastapu Aivaru E., kurš tai laikā Minesotas programmā strādāja par alkoholterapeitu. Viņš man pastāstīja par AA sapulcēm. Savas skaidrības gaitas sāku sapulcē E.Veidenbauma ielā (arī tur kādā privātmājā reiz bijusi AA pulcēšanās vieta – red.). Pirmo gadu nedzēru, lai gan gribējās šausmīgi. Bija pagājis gads un viens mēnesis, kad «norāvos».Uldis: Kā tieši tas atgadījās?Aivars S.: Var būt ļoti dažādi. Man tas notika darbā. Bija vasara, iegāju atpūtas telpā padzerties ūdeni, bet tur «atpūtās» puiši no nakts maiņas. Faktu, ka viens dzer no manas glāzes, turklāt ne jau ūdeni, uztvēru ļoti saasināti. Man piedāvāja graķīti, es ierāvu, un viss «notika». Divas dienas vēlāk aizgāju uz AA sapulci un ar asarām acīs visu izstāstīju.Uldis: Kāpēc cilvēki tomēr sapulcēs atklāj savus grēkus, vai tad nav iespējams kļūmi noslēpt?Aivars S.: Bez šaubām, var. No citiem. Bet ne no sevis. Tieši pēc šā negadījuma sāku ne tikai vienkārši apmeklēt AA sapulces, bet nopietni strādāt ar soļiem un tradīcijām (12 soļi ir AA alkoholisma ārstēšanas programmas kodols, kas balstās uz biedru uzkrāto pieredzi; 12 tradīcijas: principi, uz kuriem balstās sadraudzības grupu darbība – red.). Uldis: Atzīstot savu paklupienu, zūd skaidrības stāžs, kura nosaukšana ir katra AA rituāla neatņemama sastāvdaļa – atkal jāsāk no nulles, pat, ja pirms tam varēja lepoties ar daudziem bezalkohola gadiem. Cik svarīga ir šī skaidrības laika skaitīšana?Aivars E.: Pēc 11 pirmajiem savas skaidrības mēnešiem 1990. gada rudenī biju aizbraucis uz Maskavu, kur apmeklēju AA grupas «Moskovskije načinajuščije» sapulci (Anonīmie Alkoholiķi var apmeklēt sadraudzības sapulces ne tikai savā «mājas» grupā, bet jebkurā pasaules malā, ja vien ievēro divus galvenos noteikumus: atzīst sevi par alkoholiķiem un uz sapulci ieradušies skaidrā – red.). Tur saskāros ar noteikumu «nedzert šodien». Biju to dzirdējis, bet tikai tad sāku saprast, cik tas ir būtiski. Gads atturības man šķita sapņu robeža, bet šodien nedzert es taču spēju.Dienu skaitīšana no malas var likties pārspīlēta, bet AA biedri zina, cik tas svarīgi. To darām, daloties savstarpējā pieredzē, nevis izrādoties cilvēkiem citā vidē. Mēs ievērojam anonimitāti un paši neinteresējamies par kāda darbavietu, ģimenes stāvokli vai vaļasprieku, bet skaidrības dienas ir mūsu kopīpašums, šeit jābūt atklātībai.Aivars S.: Atgriešanos AA apritē pēc klupiena stimulē sapulcēs uzklausītie stāsti. Uzzinu, cik raibi klājies citiem un ka es ar savu pieredzi neesmu izņēmums. Turklāt gribu būt kopā ar šiem cilvēkiem – ar dzerošajiem alkoholiķiem nevēlos biedroties, man ar viņiem vairs nav interesanti.Uldis: Cik reižu drīkst paklupt, lai AA kustība tevi pieņemtu atpakaļ? Vai neeksistē kaut kādi normatīvi?(Abi Aivari smejas.)Aivars E.: Es nepazīstu nevienu, kurš nāktu uz sapulcēm, censtos, būtu godīgs pret sevi un kuram agri vai vēlu neizdotos, ja vien vēlme dzīvot skaidrā ir patiesa. Protams, ja sapulču apmeklējums ir regulārs, nevis no gadījuma uz gadījumu. Uzskatu, ka sākumā jāapmeklē vismaz deviņas AA sapulces, lai saprastu, vai tas tev der.Uldis: Tātad var dzīvot skaidrā, arī neejot uz sapulcēm?Aivars E.: Katram savs ceļš, bet es nevienu efektīvāku veidu nezinu. Skaidrības sākumā darbavietā stāstīju, ka apmeklēju AA sapulces, lai palīdzētu citiem atturēties. Gribēju tā izskatīties labāk kolēģu priekšā – lai nedomā, ka pats vēl esmu nestabils. Tā bija puspatiesība, pirmkārt jau sapulces vajadzēja man pašam. *AA – vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma. VIedoklisLilita Caune, VSIA «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītāja Atveseļojoties no alkoholisma, katrs atrod savu ceļu – vai nu tas ir atbalsts darbā, vai tuvos cilvēkos, vai baznīcā. AA kustība ir viens no atbalsta veidiem. Kopā pārvarēt slimību ir vieglāk – cilvēks tiek uzklausīts un saprasts, un viņam nav jākaunas, jāslēpjas un jāmelo. Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar atkarības problēmām joprojām ir tāda, kāda ir… Joprojām slimība tiek uzskatīta par izlaidību. Šo attieksmi jūtot ikdienā, atkarības slimnieks meklē līdzsvaru, un to atrod AA kustībā. Atkarība ir primāra hroniska slimība – ja cilvēks saslimis, no tās pilnībā nevar tikt vaļā. Atveseļošanās paņēmieni jākombinē, ārstniecību (piemēram, Minesotas programmu) papildina atbalsta kustība, šajā gadījumā – Anonīmie Alkoholiķi. Priecājos, ka AA kustība aptver visu Latviju, un daudzi jaunu grupu dibinātāji ir mūsu Minesotas programmas absolventi, kas ar AA kustību iepazinušies tieši Jelgavā ārstēšanās laikā. Jubilejā Jelgavas anonīmajiem novēlu: lai, kā AA lūgsnā teikts, pietiek dvēseles miera un prāta!Anonīmie Alkoholiķi Jelgavā 1989. gada 28. oktobris – notiek pirmā AA sapulce Jelgavā. Grupa «Atkarīgie». Jelgavnieku organizēts Latvijas AA vasaras saiets Dalbē – 1992. gads. Jelgavnieki piedalās pirmajās Latvijas AA konferencēs un iesaistās Latvijas AA apkalpošanas dienesta darbā – deviņdesmito gadu pirmā puse. 1993. gads – AA uzplaukums Jelgavā. Jaunu biedru pieplūdums sakarā ar Minesotas programmas darbību Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā. Pirmās AA sapulces krievu valodā. Grupa «Magnēts». 1994. gads – Jelgavas AA dalībnieki kuplā skaitā apmeklē Lietuvas AA jubilejas saietu Viļņā. Trešās Jelgavas AA grupas «Nāc, nāc» izveide – deviņdesmito gadu vidus. Grupa «Mītava», no kuras vēlāk rodas grupa «Sākums» – tūkstošgades mijā. Pēc 2000. gada – sapulces Jelgavā katru dienu. 2008. gads – «Svētdienas grupas» izveide.
