Nereti ķiršu koki nīkuļo, vāji attīstās vai sveķo bez kādas noteiktas slimības pazīmēm. Ķirši ir jutīgi pret dažādiem nevēlamiem augšanas apstākļiem pārāk skābu augsni un augstu gruntsūdens līmeni.
Nereti ķiršu koki nīkuļo, vāji attīstās vai sveķo bez kādas noteiktas slimības pazīmēm. Ķirši ir jutīgi pret dažādiem nevēlamiem augšanas apstākļiem pārāk skābu augsni un augstu gruntsūdens līmeni. Pēc bargām ziemām rodas sveķojošas sala vai saules apdeguma brūces.
Slikti attīstās ķirsis, kas iestādīts nesen izrakta ķirša vietā. Koka saknes augšanas laikā, it īpaši trūdoši sakņu gabali pēc koka izraušanas izdala vielas, kas ir toksiskas un kavē jaunu, sevišķi tās pašas sugas, koku iesakņošanos. Pēc novērojumiem, vismaz četrus gadus nedrīkst stādīt ķirsi iepriekš auguša ķirša vietā. Ja no tā nevar izvairīties, lielākās platībās koku rindas jāiekārto bijušo starprindu vietā, bet individuālajos dārzos jāizrok pēc iespējas liela bedre, jāizvāc visas vecās saknes un augsne jānomaina. Turpmāk par ķiršu slimībām.
Kauleņkoku lapbire
Postīgākā skābo un saldo ķiršu slimība ir kauleņkoku lapbire. Kaitīguma ziņā to var pielīdzināt ābeļu kraupim. Slimība galvenokārt bojā ķiršu lapas, stiprākas izplatības reizē arī augļu kātiņus, augļus un dzinumus. Uz lapu apakšējās puses parādās sīki, iesārti plankumi, uz tiem attīstās sporu tvertnes, no kurām izdalās sporu masa, veidojot sīkus, baltus vai iesārtus, cietus uzbriedumiņus vai garoziņas. Slimās lapas dzeltē un priekšlaikus nobirst agras infekcijas gadījumā jau jūlijā. Ogas kļūst sīkas, rūgtas un sažūst.
Slimības ierosinātājs pārziemo nobirušajās lapās. Askusporas Latvijā parasti izlido I un II dekādē pirms ķiršu ziedēšanas vai tās laikā. Slimības izplatību veicina silti (+15 grādu) un mitri laika apstākļi maijā un jūnijā.
Šķirņu ieņēmība pret šo slimību ir atšķirīga. Lietuvā šķirnes ‘Latvijas zemais’ un ‘Žukovska ķirsis’ atzītas par vidēji ieņēmīgām, izturīgas ir ‘Nord Star’ un ‘Turgeņevka’, ieņēmīgas ‘Lotovka’ un ‘Šatenmorele’. Slimības iedarbība saistās ar šķirnes ziemcietību bojātas mazāk ziemcietīgas šķirnes ziemā ātrāk aiziet bojā.
Svarīgs darbs slimības ierobe-žošanai ir nobirušo lapu infekcijas avotu, iznīcināšana aizvākšana vai iestrādāšana. Jāizgriež nokaltušie zari. Ja slimība sākusies, ķiršu stādījums pirms ziedēšanas jāapsmidzina ar fungicīdu topāzu 100 e.k 0,5 l/ha vai 0,05 0,08% koncentrācijā. Ja slimība iepriekšējā gadā bijusi stipri izplatīta, ķiršu stādījums jāapstrādā arī pēc ziedēšanas. Ļoti svarīga ir apstrāde pēc ražas novākšanas jūlijā vai pirmo slimības pazīmju laikā, kas nereti ir tikai augustā (ja šajā laikā ķiršu lapas stipri bojā ķiršu zāģlapsenes kāpuri jāpievieno insekticīds).
Latvijā pārbaudīts un efektīvs pret lapbiri ir arī fungicīds delāns d.g. 0,6 kg/ha, kas tirdzniecībā būs pēc tā reģistrācijas. Slimības epifitotijas gados fungicīdu ap-strādes pilnīgi slimību neapstādina, bet gan to ierobežo. 1995. gadā saimniecībā «Agro Šķibe» pēc trim apstrādēm ar topāzu 100 šķirnes ‘Latvijas zemais’ ķiršiem septembrī bija palicis 15% lapu, bet neapstrādātā lauciņā bija nobirušas visas. Visi koki ziemā aizgāja bojā, bet apstrādātie
atjaunojās.
Kauleņkoku pelēkā puve
Šo slimību sauc arī par «ķiršu mēri». Infekcijas avots ir bojātie dzinumi un ziedu atliekas. Pavasarī ziedi inficējas, nobrūnē un sakalst uz zariem, sēņotne iekļūst zaru audos. Šī slimība Latvijā izplatīta retāk nekā lapbire. To veicina zemas temperatūras (+ 5 grādi) un nokrišņi ķiršu ziedēšanas laikā. Līdzīgas pazīmes var rasties pēc bargām ziemām sala dēļ. Vēlākas infekcijas gadījumos savīst jau aizmetušies augļi. Slimības ierobežošanai jāizgriež bojātie zari un jāsmidzina ar topāzu tāpat kā lapbires apkarošanai.
Augļu rūgtā puve
Infekcijas avots – sīkas, sēnes izraisītas zaru brūcītes, no kurām sporas ar nokrišņiem nonāk uz briestošām ogām. Uz gatavām ogām veidojas iedobums ar blāviem sēnes augļķermeņiem un sporām, ogas ātri sažūst. Slimību veicina nokrišņi ogu briešanas laikā. Ja novērotas slimības sākuma pazīmes, jācenšas ogas novākt pēc iespējas agri, jo slimība visstraujāk attīstās uz pilnīgi gatavām ogām. Šķirne ‘Latvijas zemais’ ir samērā ieņēmīga. Aizsardzības pasākumi bojātu zaru izgriešana un ķīmiskie pasākumi ir mazefektīvi, un ogu briešanas laikā tos neiesaka. Sēne ierosina rūgto puvi arī āboliem un citiem augļiem, kas var inficēties no tuvumā esošajiem ķiršu kokiem.
Ķiršu kraupis
Ķiršu kraupis, sudraboto lapu slimība jeb violetā sīkpiepe, ķiršu vējslotas (daudz tievu dzinumu ar sīkām, biezām, krokainām lapām un īpatnēju kumarīna smaržu), virālā dzeltēšana. Šo slimību gadījumos koki jāiznīcina.
Ķiršu pumpuru tīklkode
Šis kaitēklis ķiršu stādījumos var nodarīt lielu postu. Kāpuri šķeļas no olapvalkiem pumpuru tuvumā to briešanas laikā, ie-graužas un barojas tajos. Stipras invāzijas gadījumos ķirši nesaplaukst, jo pumpuri ir izgrauzti, pilni kāpuru ekskrementiem un savīti zīdainiem pavedieniem. Jāveic speciāla agra apstrāde tā apkarošanai ķiršu pumpuru briešanas laikā (parasti aprīlī) ar kādu no ķiršiem reģistrētajiem insekticīdiem deci 2.5 e.k. 0,5 l/ha, 0,04 0,08% koncentrācijā, bulltoku 025 e.k. 0,2 l/ha, 0,03% koncentrācijā, karatē 5 e.k. 0,6 l/ha, fastaku e.k. 0,25 l/ha vai zolonu 35 e.k. 2 2,8 l/ha. Kaitēkli ierobežo arī apdobju rušināšana (ķiršu saknes nedrīkst rušināt dziļi!) vai mulčēšana jūnijā, traucējot iekūņojušos kāpuru attīstību.
Žurnāls «Ražība», 1998. gada aprīlis
