Ziemassvētki katram ir citādi – vieniem tie saistās ar iešanu baznīcā un Kristus piedzimšanas svētkiem, citiem – ar ģimenisku pasēdēšanu, vēl citiem – ar dāvanām.
Ziemassvētki katram ir citādi – vieniem tie saistās ar iešanu baznīcā un Kristus piedzimšanas svētkiem, citiem – ar ģimenisku pasēdēšanu, vēl citiem – ar dāvanām. Parasti šajos svētkos cilvēkiem rodas vēlme būt mīļākiem un labākiem, tāpēc sava daļa ģimenes gaišuma un mīlestības tiek arī dzīves pabērniem un tiem, kuri ikdienā paliek nepamanīti.
“Zemgales Ziņas” centās noskaidrot, ar ko Ziemassvētki saistās dažiem pilsētā pazīstamiem cilvēkiem un kā viņi tos sagaida.
Ilze Gamorja, pašvaldības aģentūras “Pilsētsaimniecība” dārzniece:
Viens no manas ģimenes svarīgākajiem pirmssvētku pasākumiem ir piparkūku cepšana kopā ar bērniem. Visu Adventes laiku brīvdienās manus bērnus priecē rūķis, zem eglītes atstājot mazas dāvaniņas. Septiņgadīgajiem dvīņiem Gatim un Kristai šis laiks ir īpašs – pateicoties rūķa apciemojumiem, viņi kļūst rātnāki un čaklāki. Bērniem tiek arī uzticēts pušķot galveno svētku atribūtu – pagalmā augošo sudrabegli. Tieši pie eglītes taču ir svarīgākie svētku notikumi – Salaveča sagaidīšana, brīnumsvecīšu dedzināšana un dāvanu atrašana. Bērni jau savlaicīgi rūķiem raksta vēstules, kurās stāsta, ko vēlētos saņemt Ziemassvētku dāvanā.
Svētvakarā visi četri cenšamies aiziet uz dievkalpojumu svētās Annas baznīcā, jo diemžēl ikdienā dievnama apmeklējumiem neatliek laika.
No savas bērnības visspilgtāk atceros bailes no salaveča, kas nāca ciemos Jaungada naktī. Viņam vienmēr bija līdzi liela žagaru bunte, un man šķita, ka pērienu dabūšu tieši es. Taču tā nekad nebija, jo visu gadu biju uzvedusies labi. Atceroties šīs nejaukās izjūtas, saviem bērniem šos svētkus cenšos padarīt pēc iespējas mīļākus, bez bailēm no žagariem.
Šogad īstai Ziemassvētku izjūtai ļoti pietrūkst sniega, jo tieši tā vizuļojošais baltums padara Ziemassvētkus īpašus. Taču svētki būs tik un tā, ar svecīšu liesmiņām, piparkūku smaržu un dziesmām pie eglītes.
Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore:
Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki. Tos sāku gaidīt jau ar pirmo Adventi, kad vainagā tiek iedegta svecīte. Pašā svētvakarā noteikti ar ģimeni dodamies uz baznīcu, pēc tam seko kopīgs mielasts. Katru gadu mūs apciemo Ziemassvētku vecītis vai rūķis.
Mūsu ģimenē ir sena, mīļa tradīcija vēl no tā laika, kad mana mamma bija dzīva, – zirņu skaitīšana. Katram saujā ieber vārītus zirņus, kas ir jāizskaita. Ja iznāk pāra skaitlis, tad nākamajā gadā gaida laime mīlestībā, ja nepāra – daudz naudas. Pēc saskaitīšanas zirņi ir jāapēd, lai tas piepildītos.
Andris Ķipurs, SIA “Jelgavas pilsētas slimnīca” direktors:
Ziemassvētki man ir ģimenes svētki, un mēs tos parasti pavadām klusi un mierīgi. Reizēm aizejam arī uz baznīcu, taču priekšroku dodam vienkāršai pasēdēšanai visiem kopā. Arī dāvanas nav vajadzīgas – ja nu vienīgi kāds vēlas otram sagādāt pārsteigumu. Galvenais – ka mīļie cilvēki ir blakus. Tas ir arī veids, kā atpūsties no ikdienas steigas un stresa, aizstājot tos ar sirsnīgu mīlestību.
Ja tā uzreiz jāpasaka, kuri ir bijuši patīkamākie manas dzīves Ziemassvētki, es nemaz tā nemācētu pateikt, jo katrā no tiem bijis kas jauks un patīkams. Un ceru, ka arī nākotnē nezudīs šo svētku ģimeniskums un gaišums.
