Darba dienas beigas. Nogurusi čāpoju uz autobusu, skaidri zinot, ka atkal būs jāstāv kājās – autobuss pilns ar savu domu pārņemtiem cilvēkiem, kuriem rūp tikai pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.
Darba dienas beigas. Nogurusi čāpoju uz autobusu, skaidri zinot, ka atkal būs jāstāv kājās – autobuss pilns ar savu domu pārņemtiem cilvēkiem, kuriem rūp tikai pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Taču, jau kāpjot transporta līdzeklī, jūtu, ka šī reize būs citāda. Pie stūres sēž «interesants» šoferis – maza auguma, īstā «pufaikā» un vēl ar «pižiku». Šāds skats vien liek pasmaidīt. Nodomāju: vīrs gluži kā no krievu sādžas, bet uzreiz izdzirdu skanam grupas «Hameleoni» mūziku… Skaņas tik spēcīgas, ka lāgā nevar sadzirdēt, ko šoferis jautā.
– Man, lūdzu, vienu biļeti līdz Dobelei, – skaļi noprasu.
– Kur tad gribam braukt? – ar krievu akcentu un it kā nedzirdējis manu jautājumu, saka šoferis.
Vēlreiz, taču nu jau skaļāk pasaku savu vēlmi.
– Jā, pareizi, ir mums tāda vietiņa, ir , – jautrā balsi atsaka šoferis un laipni sniedz man biļeti.
Jau šāda it kā vienkārša saruna man ir likusi aizmirst par ikdienas rutīnu. Līdzīgi šoferītis apkalpoja arī pārējos pasažierus. Kāds vēlas braukt līdz Brocēniem, bet šoferis pie sevis sāk prātot, cik tad tā biļete maksā – pasažieris jau sniedz latu un desmit santīmu.
– Ak, jūs nu gan man esat gudriņi. Tieši tā tik daudz naudiņas man arī vajag. Kā jūs zinājāt? – atkal jautri, bezrūpīgi runā šoferis. Durvis aizveras un sākas brauciens. Pirms Šķibes kāds pasažieris laipnā balsī lūdz šoferi apstāties pieturā.
– Nu, ko jūs man tā lūdzaties, nevajag! Te ir pietura, un man taču ir pienākums apstāties. Tāds darbs! – atsaka šoferis.
Dzirdu aizmugurē stāvošās sievietes balsi.
– Citam te varētu, uz ceļiem krizdams, lūgties, lai izlaiž, bet arī tas būtu velti. Cik gan laipni var būt daži cilvēki! – spriež dāmas.
Dobelē situācija jau kļūst dramatiskāka. Iekāpj jaunieši, samaksā par braucienu, bet šoferis atkal jautri un laipni jautā, vai viņiem vajadzīgas biļetes. Jaunieši atsaka, ka viņiem bail no kontroles. Uz to šoferis atsmej:
– Neuztraucieties, man nupat piezvanīja – viņi ir Vidrižos, Vidrižos – saprotat.
Nu ko, ja tas ir teikts tādā intonācijā, tad var aizmirst arī par biļetēm…
Tieku līdz galapunktam, un izkāpt grib arī priekšā stāvošie. Skaļās un bezrūpīgās mūzikas un interesantā šofera sabiedrībā pavadītais brauciens visiem šķitis uzjautrinošs, tāpēc ikviens vēlas pateikties – skan vairāki «Paldies, šoferīt!».
– Nu laimīgi jums, laimīgi. Paliekat sveikiņi! Tiksimies atkal! – šoferis, pat mādams ar roku, atsveicinās.
Vienubrīd pat šķita, ka viņš aiz sajūsmas izkāps no autobusa un sāks pavadīt pasažierus pa naksnīgajām ielām uz mājām.
