Laikā, kad automašīnu skaits aug un spēkratu var iegādāties vai katrs jaunietis (tādu, ar kuru vēl var braukt, iespējams nopirkt pat par 50 latiem), bez autovadītāju apliecības dzīve ir tikpat kā bez rokām.
Laikā, kad automašīnu skaits aug un spēkratu var iegādāties vai katrs jaunietis (tādu, ar kuru vēl var braukt, iespējams nopirkt pat par 50 latiem), bez autovadītāju apliecības dzīve ir tikpat kā bez rokām. Protams, atrodas pārdrošnieki, kas nešaubīdamies sēžas pie stūres, aizmirsdami, ka tam vajadzīgas ne tikai braukšanas iemaņas, bet arī Ceļu satiksmes noteikumu zināšana. Un dažiem no viņiem pārgalvība beidzas bēdīgi – cieš vai nu pats neapdomīgais braucējs, vai kāds nevainīgs cilvēks. Taču pārējie, kas nevēlas pakļaut riskam sevi un citus, dodas uz autoskolām, lai iegūtu šoferim nepieciešamās zināšanas. Tad pārējais ir atkarīgs ne tikai no katra cilvēka pūlēm, bet arī no autoskolas pasniedzējiem. Nav noslēpums, ka daži skolotāji ne visai godprātīgi izturas pret saviem pienākumiem. Viena lieta – “iekalt” zināšanas, taču brīdī, kad tās būs vajadzīgas, viss var aizmirsties. Galvenais ir ne tikai zināt, bet arī izprast. Diemžēl, kā jau to pamanījuši Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) speciālisti, tā māca tikai retajās autoskolās. Joprojām galvenais ir peļņa (tiesa, diez vai ir vērts cerēt, ka kādreiz šis apstāklis tiks ignorēts), nevis noderīgu un arī drošu zināšanu sniegšana.
Kādas Jelgavas autoskolas audzēkne neslēpa, ka ir vīlusies par to, kā viņai māca braukt. Pirms autoskolas viņa nekad vēl nebija sēdējusi pie mašīnas stūres, tāpēc pielika visus spēkus, lai pēc iespējas labāk apgūtu braukšanas prasmi. Instruktors kursanti “dzenājis” pa pilsētu, likdams veikt visus iespējamos manevrus. Par pieļautu kļūdu viņš nevis sniedzis paskaidrojumu, kā jāizdara pareizi, bet gan kliedzis un vairākas reizes pat nekautrējies izlamāt citu kursantu klātbūtnē, nosaukdams viņu par dumju zosi. Taču sieviete negrasījās notikušo ignorēt un devās pie autoskolas vadības, lūdzot nomainīt instruktoru. Protams, tika atklāts arī šādas vēlmes iemesls, tomēr laikam jau naivi cerēt, ka instruktoru par to varētu atlaist no darba, – viņš vēl joprojām māca jaunos autovadītājus. Un tie, kas ir ar mieru to visu paciest, diez vai aizies no autoskolas gatavi pilntiesīgi iesaistīties satiksmē. Tieši pretēji, viņiem braukšana saistīsies ar sava veida psiholoģisku traumu, un tādos gadījumos daudz nevajag, lai cilvēks pie stūres izdarītu kļūdu, kurai var būt neatgriezeniskas sekas.
Necenšos apgalvot, ka visi instruktori ir tādi, taču, kā mēdz teikt, piliens darvas var sabojāt pat mucu medus, un laikam jau arī autoskolu vadība nav gatava kaut ko mainīt, jo instruktoru darbs nav pats saldākais – tas prasa nervus un pacietību, un kārtīgi jāpiespiežas, lai neeksplodētu, kad gadās kāds īpaši neapķērīgs audzēknis –, tādēļ pretendenti nebūt neraujas uz šo darbu.
Uzteicams ir CSDD plāns kontrolēt ne tikai to, kurā reizē kursanti nokārto pārbaudījumus CSDD, bet arī eksāmenus autoskolās, jo tie vislabāk parādītu, cik vērtas ir mācības attiecīgajā autoskolā. Visticamāk, kursanti uz eksāmenu CSDD dodas, tieši pēdējās dienas pirms eksāmena pamācoties krietni vairāk nekā kursos. Kad nodarbības autoskolā jau beigušās, lielākā daļa cenšas uzzināt vēl nezināmo.
Vēl kāda ideja – nemaz nebija slikti, ka agrāk paralēli satiksmes noteikumiem un braukšanai jaunajiem autovadītājiem mācīja arī pamatzināšanas par auto uzbūvi un remontu. Citādi var iznākt tā, ka degvielas uzpildes stacijā tikko tiesības saņēmis šoferītis nezina, ko viņa jaunais braucamais “ēd”, – benzīnu vai dīzeļdegvielu.
