Pēcpusdienā man vajadzēja tikt līdz Kalnciemam. Līdz autobusam jāgaida vairāk nekā stunda.
Pēcpusdienā man vajadzēja tikt līdz Kalnciemam. Līdz autobusam jāgaida vairāk nekā stunda. Pieturā pamanīju kundzi, kas stāvēja akurāt tā, kā gaidītu autobusu. «Vai tad šajā laikā uz Kalnciemu ies kāds autobuss?» neticīgi viņai uzjautāju. «Jā,» kundze atbildēja, «tas gan ņem vienīgi savējos, bet varbūt ar šoferi sarunāsiet.» Tā vārds pa vārdam, un man kļuva zināms, ka regulāri no RAF dzīvojamā masīva caur Kalnciemu uz Lapmežciemu iet zivju pārstrādātāju autobuss, kas ved strādniekus, pārsvarā kundzes vecumā pēc trīsdesmit, arī četrdesmit un piecdesmit. Pēc divpadsmit stundām, tas ir, ap diviem naktī autobuss atved cilvēkus līdz rafam atpakaļ. Nopelnīt vienā maiņā varot iesākumā divus latus, vēlāk, kad rodas darba iemaņas, – četrus. Tas ir atkarīgs no roku veiklības zivju apstrādē. Baro labi, nodokļus maksā. Daļa strādnieku ir apmierināti, citi pēc pirmās algas meklē ko citu, tādēļ strādnieki bieži vien ir vajadzīgi.
Ceļa līkumā parādījās gadus trīsdesmit vecs autobuss. Šoferis atļāva iekāpt arī man un pat negribēja ņemt ceļa naudu. Brauciens pagāja jokos un jautrās piezīmēs, kā tas mēdz būt, ja autobusā, kur deviņdesmit procenti pasažieru ir mutīgas dāmas, iekāpj gadus desmit jaunāks vīrietis. Man šķelmīgi tika paskaidrots, ka, lūk, tai sievai esot dzīvoklis ar visām ērtībām un pati brīva, taču varot sēdēt blakus arī citai. Garastāvoklis uz nulles, šķiet, nebija nevienai. Kaut situācija neko iepriecinoša nav. Pirms gadiem desmit ierastais darbs RAF zaudēts. Visdrīzāk, ka ģimenes otras, stiprākās puses spēja iekārtoties jaunajā ekonomiskajā situācijā arī varētu būt rezultatīvāka. Bet vismaz sievai dzīvoklis ir jāuztur, izglītībā jāatbalsta bērni. Un, ja ir darbs par 30 – 40 santīmiem stundā, tad RAF masīvā sakāpj pusautobuss. Otra puse piekāpj klāt arī lielā mērā bezdarba nomāktajā Kalnciemā vai pa ceļam uz to.
Jo skaistāks laiks, jo vairāk pa Kalnciema šoseju uz jūras pusi ripo vieglie autiņi un džipi, kuros sēdošie cilvēki savus ienākumus rēķina skaitļos ar citām, pamācoši apskaužamām nullēm. Taču domāju, ka pamācoša ir arī tā atmosfēra pie kundzēm zivju pārstrādātāju vecajā autobusā. Proti, lai kā tevi nabadzība spiestu pie zemes, nenokar degunu, esi omulīgs un dzīvespriecīgs un nezaudē cerības. Galu galā tu taču arī brauc uz jūru.
