Pirms vēlēšanām pierimušas, nu ar jaunu spēku atskan runas par Latvijas nozīmīgākā energouzņēmuma «Latvenergo» privatizāciju.
Pirms vēlēšanām pierimušas, nu ar jaunu spēku atskan runas par Latvijas nozīmīgākā energouzņēmuma «Latvenergo» privatizāciju. Esam pārsprieduši visus iespējamos variantus – gan privatizāciju gareniski, gan šķērsām – un apstājušies pie nozīmīga secinājuma: būs tā, kā gribēs stratēģiskais investors. Investora meklējumos esam uzvedušies kā bagāts saimniekpaps, kura sētā līgavās meita dodama. Esam gana apkārt braukuši un līgavas pūru – šoreiz Latvijas likteņupi Daugavu – privatizēt aicinātajiem līdzi solījuši. Nav traucējis pat tas, ka solītājiem likteņupe nepieder.
Netraucē arī tas, ka iepriekšējā Saeima, vēlēšanām tuvojoties, Latvijas iedzīvotājiem sevi labvēlīgi iezīmēt gribēdama, ir pieņēmusi Enerģētikas likuma 20. pantu, kurā teikts: «Stratēģiski svarīgi energoapgādes objekti – Daugavas hidroelektrostacijas, augstsprieguma pārvades tīkli un pazemes gāzes krātuvju pazemes daļa – ir saglabājami valsts īpašumā. Tos nevar izmantot kā ķīlu kredītu saņemšanai, izņemot gadījumus, kad kredīts tiek ņemts pašu šo objektu atjaunošanai vai modernizācijai».
Pārspriežot «Latvenergo» privatizācijas tiesiskos aspektus, daudz tiek diskutēts par un ap šo likuma pantu. Tā vien šķiet, ka tas šobrīd privatizētājiem ir kā karsts kartupelis, kas sagādā jūtamas neērtības. Esam aizrunājušies pat tiktāl, ka «Latvenergo» vairs nav valsts īpašums, tāpēc likuma izpildei valstij pašai sev vajadzētu nacionalizēt likumā minētos objektus –hidroelektrostacijas un elektropārvades līnijas. Izskan arī aicinājumi šo likuma pantu atcelt vai grozīt. Ņemot vērā mūsu pietātes trūkumu pret likumiem un līdzšinējo nozīmīgu likumu grozīšanas praksi, par tādu iespējamo pavērsienu nebūtu jābrīnās. Tomēr, apzinādamies, ka enerģētika ir tā sfēra, kas saistīta ar valsts stratēģiskām un drošības interesēm, Enerģētikas likuma 20. panta grozīšanai teiksim – nē! Mūs visus tas skar pārāk nopietni, lai vienkārši noraudzītos, kā spēkojas politiķi!
Eiropas Savienības direktīvas, kurām pamazām piemērojamies, enerģētikas jomā neprasa ne «Latvenergo» sadalīšanu, ne arī pārstrukturēšanu. Uzņēmums arī turpmāk var darboties pašreizējā – vertikāli integrētā veidā. Jebkura Eiropas Savienības dalībvalsts var brīvi izvēlēties, kā organizēt enerģētikas uzņēmumus – paturēt tos pilnīgā vai daļējā valsts kontrolē. Lielas runas ap šo jautājumu ir tikai manipulācijas, lai vāji informētiem Latvijas cilvēkiem par Eiropas Savienības prasībām iestāstītu problēmu sev vēlamā veidā. Ja prasība pēc energouzņēmumiem tikai privatizētā veidā būtu patiesība, tad valsts energouzņēmumu nebūtu ne Francijā, ne Somijā, ne citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču tie pastāv! Tādēļ arī mēs, ievērojot Latvijas iedzīvotāju intereses, neļausim «Latvenergo» sadalīt, jo, kā uzsver pašreizējā uzņēmuma vadība, pamatojoties uz veiktajiem pētījumiem un aprēķiniem, tikai vertikāli integrēta uzņēmuma privatizācijas gadījumā «Latvenergo» paveras skaidras uzņēmuma atjaunošanas un attīstības perspektīvas. Līdz ar to rodas arī iespēja klientus nodrošināt ar kvalitatīvu elektroenerģijas piegādi par minimāliem tarifiem.
Minimālie tarifi – tieši tas arī ir mūsu interesēs! Zemus elektroenerģijas tarifus Latvijai nodrošina mūsu hidroelektrostacijas, kurās ir ļoti zema elektroenerģijas ražošanas pašizmaksa: tā mērāma vien ar santīma daļām. Tik labvēlīgas situācijas nav gandrīz nevienai Eiropas valstij. Zemi tarifi – tā arī ir mūsu izstrādājumu konkurētspēja tirgū, īpaši, runājot par lauksaimniecības produkciju. Tā ir iespēja lauku rajonos organizēt vietējo ražošanu un darbavietas, iespēja iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem sabalansēt savu maksātspēju.
Ar pašreizējo elektroenerģijas tarifu – vidēji 3,028 santīmi bez pievienotās vērtības nodokļa – pērn «Latvenergo» guvusi ap 50 miljonu latu lielu pelņu. Šo peļņu galvenokārt veidojušas hidroelektrostacijas. Tā arī ir privatizētāju iekāres objekts, jo, sadalot «Latvenergo» un privatizējot Daugavas hidroelektrostacijas, būtu arī sasniegts viņu mērķis – iespēja gūt labu peļņu. Pēc peļņas, nevis humānu apsvērumu vadīts, uz Latviju nāk stratēģiskais investors. Tiesa, tiek teikts – viņš ieguldīs investīcijas, bet investors ieguldīs tikai daļu no tā, ko paņems peļņas veidā, pretim prasot tarifu paaugstināšanu, lai arī ieguldījumus varētu saņemt atpakaļ. Vai tas ir Latvijas iedzīvotāju interesēs? Mums ir pašiem savs stratēģiskais investors – Latvijas likteņupe Daugava! Mums nevajag investoru no malas, kurš nāk tikai pēc peļņas! Ik gadus investīcijas lielā apjomā dod Daugava. Tas ir pietiekami, lai, pastāvot nelielam tarifu kāpumam, nodrošinātu visas elektroapgādes sistēmas atjaunošanu un modernizāciju, ietverot arī sadales tīklus, īpaši lauku rajonos. To atjaunošana un modernizācija, nodalot atsevišķa uzņēmuma veidā, vispār nav iespējama.
Sadales tīkli sagādā vislielākās problēmas elektroenerģētikā. Savulaik veidoti, piemērojoties lauku lielsaimniecībām un ciematiem ar ražotnēm. Vecajai saimniekošanas sistēmai sabrūkot, tie izrādījušies tehniski neatbilstoši pašreizējai situācijai un rada lielus pārvades zudumus. Jāiegulda lieli līdzekļi, lai tehniski pārvadi tiktu savesti kārtībā, bet ne tikai. Latvijā vēl gadu tūkstošu mijā ir lauku mājas, kuras nav elektrificētas. Lauku cilvēki sēž kā viduslaikos pie petrolejas lampu, sveču un varbūt pat skalu gaismas.
Par kādu nodarbinātības nodrošināšanu vai amatniecības attīstīšanu var runāt, ja pat parastu elektromotoru šajās mājās nevar uzstādīt. Nav iespējas skatīties televīzijas pārraides, lietot telefonu. Nav valsts programmas šā negoda mērķtiecīgai likvidēšanai. Nevar attaisnot savu neizdarību ar to, ka, lūk, elektrificējot attālu lauku sētu, nevarēs gūt peļņu.
Nepieciešamie līdzekļi dažu gadu laikā šim mērķim ir jānovirza no peļņas, ko dod Daugava, ne tikai jāatrod tad, ja savu iegādāto māju elektrificēt grib eksministrs enerģētikā Juris Ozoliņš. Šādai iespējai jābūt pieejamai jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Apzināsim katrā pagastā neelektrificētās lauku sētas, rajonos apkoposim šo informāciju un nodosim Pašvaldību savienībai un «Latvenergo», lai būtu iespējams iesniegt valdībai programmas veidošanai. Tādas lauku sētas ir ne tikai Demenes pagastā!
Kas ir tiesīgs privatizēt «Latvenergo»? No iepriekš teiktā izriet, ka Latvijas interesēs ir, lai tie būtu tikai mūsu valsts iedzīvotāji un vietējie investori. Tādēļ nesadalītā «Latvenergo» privatizācijā būtu iesaistāmi iedzīvotāji ar sertifikātiem un vietējie investori ar naudu. Privatizētās daļas apjoms nedrīkst pārsniegt siltumelektrostaciju vērtību.
Kaut arī «Latvenergo» ikgadēji gūst lielu peļņu, tā jāvirza mērķtiecīgi tikai attīstībai un modernizācijai, pieļaujot vien dividendēs procentus, kas nav lielāki par vidējiem banku procentiem norēķinu gadā. Šāda nostādne kopā ar iedzīvotāju un vietējo investoru pārstāvju piedalīšanos «Latvenergo» pārvaldes struktūrās garantēs, ka nenotiks peļņas aizplūšana un straujš tarifu kāpums. Nav lietderīgi pieļaut akciju koncentrēšanos vienās rokās, kā tas ir noticis ar «Latvijas gāzes» akcijām.
