Pārgalvīgais Gambijas autobraucējs un Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolvents Normunds Sebris pasākumos atveido Jelgavas pils saimnieku.
Tuvojoties hercoga Jēkaba 400. dzimšanas dienai, uzņēmējs Normunds Sebris, kas izcilo jubilāru atveido pasākumos Jelgavas pilī, vēlā oktobra pievakarē stāsta par vairākiem liktenīgiem brīžiem savā dzīvē, kas nu jau divdesmit gadu rit vecajā hercogistes galvaspilsētā. Te izveidojusies ģimene, iegūta vērtīga izglītība, draugi, radušies varbūt pat avantūristiski plāni, kas dzīves izjūtai esot vajadzīgi kā putas šampanieša glāzē. Skarbā starpkultūru attiecību skolaDemogrāfiskā situācija padomju impērijā pasliktinājās, un Kremlī tika nolemts, ka jāsauc armijā arī studenti. Tā 1987. gadā gandrīz visiem Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes pirmā kursa puišiem, kas bija nostudējuši no septembra līdz aprīlim, vajadzēja iet dienēt. Normunds nokļuva sakarnieku pulkā Tīsos pie Elejas. Sākusies pilnīgi cita dzīve, ko pirmajā dienā viņš nav vēlējies pieņemt un pat atteicies no ēdiena. Taču cik ilgi tu neēdis ar kirzas zābakiem kājās paskriesi un vēl spēsi balstā guļus pumpēties! «Piepeši apjēdzu, ka arī šajos apstākļos varu savu dzīvi padarīt labāku. Mani ievēroja, saprata, ka varu strādāt ar tehniku. Savukārt es iemācījos sadzīvot ar dažādām tautībām, dažādiem temperamentiem. Šo prasmi dažkārt izmantoju, arī atveidojot hercoga Jēkaba tēlu. Ja kāds no apmeklētājiem, piemēram, Muzeju naktī, kur hercogs ar viesiem spēlēja šahu, sāk kaut ko «ķert uz muļķi», es varu diplomātiski uz to nereaģēt un pāriet uz vācu valodu, ko apguvu gan kursos, gan praksē Vācijā,» stāsta Normunds. Zaldātos viņš esot iemācījies apdomību nelēkt ugunī vai vismaz nešaut liesmai klāt benzīnu. Tehniskās fakultātes vēstures apkopotāja profesore Antoņina Čukure stāsta, ka diemžēl diezgan daudzi astoņdesmito gadu otrajā pusē iesauktie puiši pēc dienesta augstskolā neatgriezās. Viņiem bija mainījušās dzīves vērtības. Neparastais rokturis Otrkursniekam Normundam, steigā nesoties pa kāpnēm, piepeši aiz lentera aizķērās žakete, un tai noplīsa kabata. Visā «mehu» kopmītnē nevienā istabiņā šujmašīnas nebija. Tad Normunds atcerējās Velgu – jelgavnieci, ar ko kopā dejoja vienā kolektīvā. Viņai tāda lieta bija. «Drošības pēc paņēmu līdzi draugu, pudeli liķiera un gāju ciemos. Velga ar šujmašīnu padarbojās un visu izdarīja. Draugs pa to laiku bija iesilis un, skatos, meitenei jau miedza ar aci. Es gandrīz kļuvu tāds kā greizsirdīgs un teicu Velgai: «Klausies, tu gribi, lai es no rīta tev uzvāru kafiju?» Viņa atbildēja apstiprinoši. «Tad iedod dzīvokļa atslēgas…» Likās neticami, bet viņa man tās iedeva,» stāsta Normunds. Pēc tam abi viesi devās uz kopmītnēm. Piecēlies vēl pirms septiņiem, Normunds devies pie Velgas. Apgājis apkārt namam, noskatījies, ka visi logi tumši, un nospriedis, ka visdrīzāk vecāku nav mājās. Atslēdzis durvis un iegājis virtuvē, viņš atrada sveces, kafiju. Kad pēc brīža ar paplāti rokās puisis nospieda guļamistabas rokturi, durvis palika ciet. «Domāju: nu, jā, esmu iznests cauri! Piepeši izdzirdēju vārdus: «Uz augšu!»,» atceras Normunds, piebilstot, ka rokturi vajadzēja nevis spiest, bet griezt uz augšu. Arī Velga vīram līdzi sākusi piedalīties pils galma izdarībās, tēlojot 18. gadsimta pils saimnieci hercogieni Gotlību, Ernsta Johana Bīrona kundzi. Pagājušajā Muzeju naktī viņi pilī uzņēmuši pat reālu jauno pāri, bet kāzās abi astoņas reizes gājuši par vedējiem. Teroristiem par spītiEiropas piedzīvojumu meklētāji agrāk teica, ja gribat asus piedzīvojumus un jums ir daudz naudas, piedalieties rallijā Parīze – Dakara. Taču, ja jūsu līdzekļi ir ierobežoti, brauciet gandrīz pa to pašu maršrutu alternatīvajā amatieru rallijā Plimuta – Dakara. 2007. gadā Normundam un vēl četriem domubiedriem nobrieda ideja tajā piedalīties. Par divsimt latiem tika iegādātas «Ņivas», kas, pēc Normunda domām, ir lieliska, ļoti vienkārša apvidus mašīna, kas ātruma ziņā gan atpaliek no Rietumu analogiem, toties nav izvēlīga attiecībā uz degvielu. 2008. gada 3. janvārī viņš no Jelgavas devās ceļā un divarpus nedēļās, nobraucot deviņu tūkstošus kilometru, sasniedza Gambiju. Turpceļā, atrodoties jau Vidusjūras krastā pie Nicas, ceļotāji saņēma īsziņu, ka lielais rallijs Parīze – Dakara terorisma draudu dēļ atcelts. «Sazvanījāmies ar alternatīvā rallija organizētājiem, kuri teica, ka iepriekšējā grupa nobraukusi normāli. Nospriedām, ka tomēr brauksim un ja tiešām būs «baigie krāmi», tad pametīsim mašīnas, paķersim koferus un laidīsimies,» stāsta Normunds. Ceļojums beidzās laimīgi, Āfrikas bērniem tika aizvests Jelgavas vienaudžu zīmētais sniegs, «Ņivu» piedzīvojumu meklētāji pārdeva labdarības izsolē un ar lidmašīnu atgriezās atpakaļ. «Ārkārtīgā nabadzība, reizē arī uzbāzība, ko tur izjutām, bija nomācoša,» atzīst Normunds. Taču Gambijas brauciens viņam bijis liktenīgs – pēc tā Lauksaimniecības universitātes Studentu kluba vadītāja Anita Prūse uzaicinājusi tēlot hercogu. Iejušanās lomā turpinās, jo prasmīgā saimnieka hercoga Jēkaba popularitāte ceļas. Normunds teic, ka viņam Jēkabs ir tuvs kā veiksmīgs tirgotājs. Normunds SebrisDzimis 1968. gadā Smiltenē inženiera un skolotājas ģimenē, brālis trim māsām.1987. gadā beidz Cēsu 1. vidusskolas fizikas matemātikas klasi un iestājas LLU Mehanizācijas fakultātē. No 1988. gada pavasara līdz 1989. gada rudenim dienē padomju armijā Jelgavas rajonā Tīsos.1991. gadā piedalās barikādēs un apprecas ar jelgavnieci Velgu. Ģimenē ir divi dēli.Pēc bakalaura grāda iegūšanas 1993. gadā piecus mēnešus strādā laukos Vācijā. Atgriežoties mājās, sāk strādāt par lauksaimniecības tehnikas tirgotāju, ko starptautiskajā uzņēmumā «Agrimatco Latvia» dara joprojām.Hobijs: piedzīvojumi un ceļošana. Katru vasaru kopā ar draugiem laivo pa Latvijas upēm, trīs reizes izlecis ar izpletni, piedalījies amatieru rallijā no Plimutas uz Dakaru. Viedoklis Aivars Tauriņš, uzņēmuma «DB Schenker» valdes priekšsēdētājs, LLU absolvents Jāatzīstas, esmu vainīgs, ka Normundam tika iesauka Hercogs vai Miera hercogs. Studentu kopmītnēs tā viņam pielipa, ņemot vērā viņa nosvērto dabu, atbildīgo raksturu, kā arī filosofiskām domām bagātos izteicienus. Otrkārt, fascinēja Normunda darbīgums, katrā lietā meklējot novatorisko. Tas jau vilka uz tālām paralēlēm ar pašu hercogu Jēkabu. Deviņdesmito gadu sākumā mēs, vairāki «mehi», piepelnījāmies, Jelgavā ražotos mikroautobusus dzenot uz Krieviju. Ceļā gadījās visādi uztraukumi. Tādās reizēs Normunda miers un nosvērtība, pat diplomāta spējas ļoti palīdzēja.
