Mēs Kalnciema iedzīvotājus informēt sākām novēloti un pārāk formāli. Tā ir mūsu vaina, par to atvainojāmies 13. maija sapulcē. Par to, kāda tad būs rūpnīca, iedzīvotāji uzzināja nevis no mums, bet no kaimiņu cits citam emocionāli pārstāstītā. Tā arī radās baumas, ka rūpnīca ir teju vai kā otra Černobiļa, ka skābes tiks lietas teju vai pa taisno upē, ka no skursteņa ārā dūmos svins. Kas tik vēl nav dzirdēts…
Tagad esam sākuši informatīvu kampaņu, rīkojam sapulces, organizējam iedzīvotāju braucienu ar autobusu skatīt līdzīgas rūpnīcas Polijā, izdodam savu ziņu lapu.
Kalnciema akumulatoru pārstrādes rūpnīca būs objekts, kuru atbildīgajām valsts institūcijām būs pienākums pārbaudīt vismaz trīs reizes gadā, lai nepieļautu nekādas atkāpes no izmešu, ūdeņu un trokšņu normām. No tiem nepilniem deviņiem miljoniem eiro, kas jāiegulda ražotnē, vien neliela daļa ir telpu remonts un ražošanas iekārtas, bet lielākā daļa paredzēta ekoloģijai, lai nodrošinātu, ka izmešu kaitīgums ir mazāks nekā vieglajai automašīnai.
Tagad mūsu uzdevums ir iedzīvotājus ar faktiem pārliecināt, lai gan tas nav vienkāršs uzdevums, jo cilvēki netic ne faktiem, ne oficiālajām iestādēm, jo visi jau esot it kā nopirkti. Jāņem vērā arī Kalnciema iedzīvotāju pieredze, jo viņi atceras padomju ražošanas laikā pazudušās sliekas dārzos, piesārņoto upi, mokošās arodslimības, tāpēc ir tik daudz emociju.
Pašlaik šī teritorija ir ļoti depresīva. Mēs ticam, ka Kalnciemā var attīstīt ražošanu, no tā iegūtu gan iedzīvotāji, gan pašvaldība. Jāatzīmē arī tas, ka mēs neplānojam celt jaunu rūpnīcu, tādējādi ienesot vietā «svešķermeni». Mēs esam nopirkuši ēkas un zemi rūpnieciskajā zonā, un mūsu augstos skursteņus var redzēt no ļoti liela attāluma. Mēs plānojam sakopt to, kas šobrīd stāv pamests un nerada godu, bet drīzāk papildu bīstamību. ◆
