Tuvojoties pilij, nonākam pie kanāla, kura vidū izveidota neliela saliņa. Uz to ved betona tiltiņš. Salas vidū ir deju grīda, kur pietiek vietas vismaz astoņiem pāriem. Apkārt aug koki.
Tuvojoties pilij, nonākam pie kanāla, kura vidū izveidota neliela saliņa. Uz to ved betona tiltiņš. Salas vidū ir deju grīda, kur pietiek vietas vismaz astoņiem pāriem. Apkārt aug koki. Daudzi jelgavnieki, kā iegājies no padomju laikiem, šo vietu dēvē par Pils saliņu, taču tai ir arī senāks vārds.
Četrus kilometrus garo salu starp Driksu un Lielupi, uz kuras atrodas pils, sauc par Pils salu. Bet vai mazo mākslīgo veidojumu kanāla vidū, kas atrodas Pils salā, būtu jāsauc par Pils saliņu? Tā var iznākt ģeogrāfisks pārpratums.
Padomju laikā bieži vien pret vietvārdiem izturējās bez vajadzīgās pietātes. Ja uz afišas bija rakstīts, ka Pils saliņā notiks dejas (vārdu “balle” tolaik oficiālos dokumentos nelietoja), tad jau Linu kombināta meitenes, 45. profesionāli tehniskās skolas jaunekļi un citi, pārsvarā proletāriskas izcelsmes, interesenti zināja, kurp iet. Par tā saucamās Pils saliņas dejām Meža fakultātes docents Pēteris Skudra atceras, ka ne vienreiz vien notikušas kaušanās starp vietējiem pilsētas huligāniem un studentiem. Kādā reizē zem koka tiltiņa, kas mazo salu vienoja ar lielo, kanālā peldējusi miliča cepure. Tā gan nebija laba zīme. Septiņdesmitajos gados deju rīkošana saliņā tika pārtraukta. Kādā kaušanās reizē viens puisis tika sadurts ar nazi, un tas diemžēl beidzās letāli.
Strādāja tūkstotis zemnieku
Patīkamāk ir atgriezties pirmās brīvvalsts laikā, kad tūristiem domātais ceļvedis par šīm vietām rakstīja: “(..) noejam Lielupes krastmalā. Vasarā te novietojies arī jahtklubs. Labi redzams uz diviem viaduktiem 1926. gadā celtais Lielupes koka tilts; bet viņpus upes paceļas jaunā Jelgava, kas radusies tikai pēdējos 10 gados. Turpinām gājienu lej gar Lielupi pa skaistu kastaņu aleju. Apejot apkārt pilij, atkal nonākam Pilsdārzā. Te kanālis norobežo t.s. Gubernatora saliņu no pārējā dārza. Saliņa pirms pasaules kara bijusi gubernatora atpūtas vieta un pārējiem nepieejama. Tagad pilsētas valde to uzkopusi un nodevusi pilsoņu rīcībā. Vasarā te notiek koncerti.”
1795. gadā, kad Kurzemes un Zemgales hercogiste tika iekļauta Krievijas impērijā, Jelgavas pili izvēlēja par Kurzemes gubernatora rezidenci (Zemgales vārds guberņas nosaukumā tika atmests). Tajā laikā jau bija tapusi jaunā pils, bet vēl palikuši 17. gadsimta sākumā būvētie vecās pils aizsargvaļņi, bastioni un padziļinātie grāvji. Bastions, ko sauca par “Tilta galvu”, atradās atsevišķi no pili pa perimetru iekļaujošā aizsargvaļņa vietā, uz kuru sniedzās no pils paceļamais tilts, – uz vēlākās Gubernatora salas. Kā atzīst Pils muzeja vadītāja Ginta Linīte, ienaidniekam, kas plānoja ieņemt pili, vajadzēja rēķināties ar to, ka, “šturmējot” pils vaļņus, aizsargrāvjus un paceļamo tiltu, tas var saņemt šāvienus mugurā, ko raidītu hercogistes aizstāvji, kas atrodas “Tilta galvā”. Vēsturnieks Imants Lacmanis raksta: “Jelgavas cietokšņa izveides darbu apjoms bija iespaidīgs, tur tika nodarbināti apmēram 1000 zemnieki ar 500 pajūgiem, seši vaļņu meistari, seši mūrnieki un seši citu nozaru amatnieki. Tikai 1648. gadā vien darbi izmaksāja 58 791 valsts dālderus.” Varenie nocietinājumi gan nepasargāja Jelgavas pili no zviedru feldmaršala Duglasa viltības, kas 1658. gada 9. oktobra naktī bez kara pieteikšanas to ieņēma.
Aizsargvaļņu vietā dārzs
Laikam ejot, mainījās militārās iespējas. Lielie aizsargvaļņi un bastioni, kā jau parādīja Poļu – zviedru kara notikumi, zaudēja nozīmi. 19. gadsimta sākumā krievu gubernatori ķērās pie šo fortifikācijas būvju pilnīgas nojaukšanas un pārvēršanas par Pilsdārzu. Ka tā nebija viegla lieta, pirms Pirmā pasaules kara liecināja plāksne pie ieejas dārzā. Uz tās krievu, latviešu un vācu valodā bijis rakstīts, ka Jelgavas apkārtnes zemnieki labprātīgi snieguši ievērojamu palīdzību Pilsdārza ierīkošanai. Cik tas bija labprātīgi, cik ne, vēsture klusē. Zināms, ka 1829. gadā visa dārza teritorija tika paaugstināta, lai cīnītos pret pavasaru paliem. Acīmredzot šajā lielajā pārbūvē “Tilta galvas” bastiona sala jeb Gubernatora saliņa tā arī palika ūdeņu apskauta. Vēsturnieks Andris Tomašūns piebilst, ka šajā Pilsdārza malā bijusi populāra jelgavnieku pastaigas vieta. Netālu atradies piena restorāns, kā arī pilsētā lielākais kinoteātris.
Deviņas sirds atslēgas
Arī mūsdienās saliņa ir diezgan populāra. Blakus izvietotā Studentu kluba vadītāja Anita Prūse stāsta, ka 2000. gadā, gatavojoties Starptautiskajām studentu sporta spēlēm (SELL) Jelgavā, tur arī uzlikta raksta sākumā minētā deju grīda. To izmanto gan Lieldienās, gan fakultāšu svētkos. Ik pa laikam jauni cilvēki uz saliņu atnāk vienkārši mierīgi parunāties. Redzēts, ka atbrauc jaunie pāri. Viens pat esot uz tiltiņa dejojis. Tie tad arī varētu būt tie piekaramo atslēgu licēji. Divas tādas redzētas pat uz Driksas tilta. Par gaumi jau nestrīdas. Ja tas kādam var palīdzēt ģimenes saišu stiprināšanā, tad labi. Par to, ka saliņai ir Gubernatora vārds, A.Prūse nebija dzirdējusi. Var jau būt, ka šis nosaukums jālaiž aizmirstībā, jo tas velk uz divgalvainā ērgļa impērijas pusi. Varbūt saliņai vajadzētu atjaunot vēl senāko hercogistes laika bastiona vārdu “Tilta galva”? Es nebrīnītos, ja Studentu klubs par to sarīkotu jautru vietēja mēroga referendumu.
