107 kilometri skrējiensoļojumā no Rīgas līdz Valmierai.
Kad pirms dažiem gadiem toreizējais “Zemgales Ziņu” fotogrāfs Raitis Puriņš kolektīvu mudināja izveidot komandu dalībai Jelgavas nakts pusmaratonā, sakot “piecīti jau katrs var noskriet”, neviens no mums nevarēja iedomāties, ka Raitis mūs “aizvedīs” līdz kliņķim. Pagājuši vien daži gadi, kad ar lielām mokām nosteberējām piecus kilometrus Jelgavā, bet 11. jūlijā daži no mums jau pieveica 107 kilometrus līdz slavenajam Valmieras Sīmaņa baznīcas kliņķim (sportisti finišē, pieskaroties baznīcas durvju kliņķim). Gluži simboliski, ka Raitis, lai arī vairs nestrādā laikrakstā (tomēr vienmēr būs galvenais komandas dalībnieks), ieradies naktī no 10. uz 11.jūliju pavadīt mūs startā, kas tiek dots pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Nākamajā rītā viņš ierodas mūs atbalstīt arī kontrolpunktos pa ceļam un Valmierā.
Izdzīvot līdz galam
Šī gada sacensības sākotnēji bija paredzētas saulgriežu laikā jūnijā, taču “Covid” pandēmijas ierobežojumu dēļ tika pārceltas uz jūliju. Savā ziņā vieglāku skriešanu un iespējas pārspēt trases rekordu solīja laikapstākļu prognozes – nebija paredzams liels karstums, kas ceļu tik garā posmā, protams, krietni apgrūtina. Tiesa, retais varēja iedomāties, ka bonusā vēsā laika skrējēji tiks pie pamatīgām lietus gāzēm naktī un teju vētras stipruma vēja pa dienu. Ja pēdējais, par laimi, nebija pretvējš un, iespējams, kādam pat palīdzēja tikt uz priekšu, tad lietus pabojāja sacensības daudziem, sagādājot ciešanas, skrienot ar slapjiem apaviem un iedzīvojoties tulznās. Ne vienam vien tas kļuva arī par iemeslu, lai no grūtās trases izstātos.
Īpaša iezīme atjaunotajā skrējiensoļojumā ir tā labdarības mērķi. Sesto gadu pēc kārtas tajā tiek vākti līdzekļi bērniem ar kustību traucējumiem. Iepriekš savākti ziedojumi cēsinieces Undīnes Ozoliņas ārstēšanai, valmierieša Jēkaba Bluķa delfīnteratpijai, Burtnieku novada Lāsmas Zukures rehabilitācijai un Jaunpiebalgas meitenes Kristas Spirģes veselības uzlabošanai, šogad tas bija Gustavs Mārcis Spilva – astoņus gadus vecs puika no Vecpiebalgas, viņa kustības no dzimšanas ir ierobežotas, tāpēc labdarības skrējiensoļojuma “Rīga – Valmiera” dalībnieki un brīvprātīgie palīgi sadarbībā ar fondu “Ziedot.lv” vāca līdzekļus palīgierīces “Tobii” iegādei, ar kuras palīdzību tiktu atvieglots Gustava zinību apguves process Raiskuma pamatskolas pirmajā klasē.
Sākums ar brīvības alkām
107 kilometru gladiatoru pastaiga (arī tā mēdz dēvēt šo skrējiensoļojumu) atmodas laikā (1989 –1993) radās kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. “Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Skrējiens atjaunots 2014. gadā un turpina Latvijas ultramaratonu tradīcijas jau kā Latvijas čempionāta posms ultra garajās distancēs. Kopš 1992. gada tajā nepārspēts bija leģendārā ultramaratonista Georga Jermolajeva trases rekords (08:01:38). Tieši ar senā rekorda pārspēšanu īpašas šī gada sacensības – šogad tas beidzot izdevās.
Pēteris Grīviņš vīriešu konkurencē un Diāna Džaviza sievietēm guva uzvaras vēsturiskajā 107 kilometru skrējienā Rīga – Valmiera, kā arī abi izcīnīja zelta godalgas Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Pēteris Grīviņš kļuva par pirmo skrējēju, kas finišu Valmierā sasniedza ātrāk nekā astoņās stundās, un trases rekordu sievietēm laboja arī Diāna Džaviza. Pēteris Grīviņš distanci līdz Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim veica septiņās stundās, 59 minūtēs un divās sekundēs, sīvā cīņā apsteidzot tieši astoņās stundās finišējušo Kristapu Magoni. Trešajā vietā – Dmitrijs Ničipors (8.55:31).
Sievietēm galvenā favorīte Diāna Džaviza sasniedza rezultātu deviņās stundas, 21 minūte un 49 sekundes, uzlabojot sev piederējušo rekordu (9.26:49). Tuvāko konkurenti ultraskrējienu debitanti Ritu Anopu (10.58:32) uzvarētāja apsteidza par vairāk nekā pusotru stundu. Trešā finišēja Lita Dzelme (11.15:16).
