Zemgales attīstības aģentūras projektu vienības vadītājs Raitis Madžulis (35) pirms pāris gadiem pietauvojās laulības ostā. Viņa izredzēto, ilgus gadus meklēto Mārīti (21) pie Raita atveda liktenis.
Zemgales attīstības aģentūras projektu vienības vadītājs Raitis Madžulis (35) pirms pāris gadiem pietauvojās laulības ostā. Viņa izredzēto, ilgus gadus meklēto Mārīti (21) pie Raita atveda liktenis.
Nu abi dzīvo labi, vien ar smaidu atceroties Raita mazās viltībiņas ceļā uz Mārītes sirdi.
Vecuma starpība
Mārīte Madžule: Agrāk domājām, ka vecuma starpība sagādās grūtības, bet, kad sākām satikties un dzīvot kopā, viss bija labi. Atradām kopīgu valodu.
Raitis Madžulis: Man kā čalim vispār ļoti forši. Nelikās, ka Mārīte ir pārāk jauna. Man tas patīk.
M.M.: Raitis ir vairāk dzīvē pieredzējis, viņš mani var pabikstīt, ka tā un šitā jādzīvo. Viņš daudz redzējis, daudz ceļojis.
R.M. (jokojot): Mums ir 14 gadu starpība, bet man liekas, ka Eduardam Rozenštrauham ar sievu bija vairāk!
Pirms tam iznāca tā, ka es jau biju vecpuiša statusā. Mēģināts ģimeni nodibināt bija arī iepriekš, bet acīmredzot citas meitenes nebija tās īstās. Tā īstā vēl bija maziņa…
Iepazīšanās
M.M.: Skolā apguvu sekretāres profesiju, un man bija jāiet obligātajā praksē. Aizgāju uz Jelgavas rajona Padomi, un mani aizsūtīja tieši pie Raita.
R.M.: Viņa bija mana sekretāre apmēram mēnesi. Tad vēl Zemgales attīstības aģentūrā strādāju par direktoru. Atceros, ka mana nākamā vedēja piezvanīja un prasīja, vai nevaru paņemt praktikanti. Biju ar mieru. Tādēļ vēlāk arī to sievieti – īsto savedēju – aicinājām būt par vedējmāti.
M.M.: Raitis no sākuma samelojās…
R.M.: Sastāstīju viņai, ka jābrauc man līdzi protokolēt sanāksmi, kuras nemaz nebija… Klusībā biju ieplānojis romantisku pastaigu gar jūru. Tas bija mūsu pirmais randiņš.
M.M.: Un es, protams, iekritu. Iepriekš par viņa viltīgo nodomu nenojautu. Ko šefs saka, tas jādara! Tā sākām satikties.
Kāzas
R.M.: Apprecējāmies 2001. gada jūlijā.
M.M.: Man tolaik bija 19 gadu.
R.M.: Bija ieradušies 45 lūgtie viesi – radi un draugi. Svinējām tepat Jelgavā.
M.M.: Pirms kāzām gājām uz kursiem, lai varētu iesvētīties.
R.M.: Interesanti, ka Mārīte bija luterāne, savukārt man tētis – katolis, bet mamma – luterāne. Es biju kristīts katoļu baznīcā. Taču dzīvē nav bijusi tieša saskare ar baznīcu. Godīgi sakot, katoļu tradīcijas man likās mazliet par stingru. Sirdī vairāk esmu luterānis, brīvāks cilvēks. Kad izšķīrāmies par labu kāzu ceremonijai baznīcā, pārgāju luterticībā.
M.M.: Kā viņš mani bildināja?
R.M.: Mārīti bildināju mājās. Viņa, man liekas, uzreiz neatbildēja ar «jā». Vai tomēr?
M.M.: Es jau tevi kaitināju, no sākuma sakot, ka neprecēšu. Raitis pienāca klāt uzvalkā, ar puķīti rokā. Sacīja, lai es apsēžos. Viņš notupās uz viena ceļa, un tad tas notika. Jokojot atteicu, un tad Raitis sašuta (abi smejas), bet vēlāk piekritu.
R.M.: Pie Mārītes vecākiem gan atceros… Bija puķes un šampanietis, pompozi lūdzu Mārītes roku. Tur bija tāda maza ambrāža ģimenes lokā.
M.M.: Mani vecāki jau bija informēti par mūsu attiecībām. Viņi gan vaicāja, vai kāzas nav nedaudz pāragri. Man jau arī likās, ka bildinājums notika pārāk ātri, bet nekādā gadījumā nenožēloju.
R.M.: Es arī nenožēloju, man ir forši (smejas)! Mārītē man daudz kas patīk. Pirmkārt, viņa ir darbīga, nav slinka. Visi mājas darbi vienmēr izdarīti, man drēbes tīras, ko ēst arī vienmēr ir. Tad vēl man patīk gan, kā viņa izskatās, gan arī tas, ka viņa citreiz mani pabiksta, ka esmu nesaķemmējies vai kāds apģērbs ne tā. Viņai nav vienalga, kāds izskatos. Mārīte ir atbildīga par savu ģimeni. Viņai ir trīs māsas, kuras viņa bieži grib redzēt, satikties. Vispār viņa man patīk, viņa ir smuka un uztur sevi kārtībā. Mūsu mazo viņa ļoti mīl.
M.M.: Jā, mazais tas ir mūsu kopīgais prieks. Raitis arī ir foršs vīrs. Mēs viens otru labi saprotam. Viņš ir mērķtiecīgs.
R.M.: Pēc kāzām bijām divu dienu ceļojumā pa Kurzemi. Tas bija labs.
Ģimene
M.M.: Tagad nestrādāju, audzinu gadu un četrus mēnešus veco dēliņu Raivi. Viņu gaidot, bijām domājuši par ģimenes dzemdībām, bet pēc tam viss mainījās.
R.M.: Nenobijos, taču viss tik ātri iznāca…
M.M.: Tas bija divu stundu jautājums.
R.M.: Mūs jau iepriekš brīdināja, ka bērniņam pasaulē jānāk 18. novembrī. Pēc sonogrāfijām mediķi atzina, ka tomēr būšot nedēļu vēlāk. Atceros, kā pa jokam stāstīju kolēģiem, ka, es – īstens patriots – darīju visu uz 18. novembri, bet gan jau sieva salaidīs dēlī. Bet, nē, viss patiešām notika 18. novembrī. Ik gadu par godu Raivim karogi izkārti, salūtu šauj.
M.M.: Tā kā pagaidām esmu mājsaimniece, visus mājas darbus apdaru viena. Dažkārt jau gribas labāk pagulēt, atpūsties un neko nedarīt.
R.M.: Reizēm varu putekļus izsūkt, iznesu atkritumus, palīdzu remontdarbos. Ja godīgi jāsaka, esmu slinks. Daudz ko varu izdarīt, ja pēkšņi sagribas. Kad roku dārzā dobes, jūtu, ka atslēdzos no vienmuļās sēdēšanas pie galda darbā.
M.M.: Arī ēst gatavošana ir manā ziņā. Citkārt Raitis palutina mani, pienes brokastis gultā. Mums ir arī romantiski vakari.
R.M.: Tā ir ļoti vajadzīga lieta – romantiskas vakariņas. Līdz šim vairāk gan tās bijušas svinīgos gadījumos, bet domāju, ka tās lieliski izdotos arī vienkāršā vakarā.
Vaļasprieks
R.M.: Galvenais jau ir mazais. Tas mūs abus ļoti vieno.
M.M.: Abi ejam kopā dārza darbos.
R.M.: Mums ir lieli nākotnes plāni. Kad mazais paaugsies, interesēsies par visu, brauksim, piemēram, ar telti pa Latviju, apmeklēsim zooloģisko dārzu, cirku. Pagaidām brīvos vakaros skatāmies televizoru un minam krustvārdu mīklas.
Man ļoti patīk ceļot. Vairāki braucieni bijuši saistīti ar darbu. Bet, kad vēl nebiju precējies, man vēl bija daudz naudas ģimenes budžetā (smejas), tad varēju atļauties reizi gadā kaut kur ar «Impro» aizbraukt. Biju Itālijā, Norvēģijā un citās valstīs. Bet Mārīte ada, tas ir viņas vaļasprieks.
M.M.: Nē, tas tikai tāpat laika izšķiešanai. Man patīk taisīt remontu. Labprāt ķieģeļus nestu, darītu smagākus darbus. Man nemaz netīk mājās sēdēt, adīt un izšūt.
R.M.: Bet tu taču adi!
M.M.: Es tev saku, man vienkārši nebija ko darīt. Te Jelgavā nav ko darīt. Laukos varu iziet ārā, piemēram, grābt lapas vai padarīt ko citu.
R.M.: Es savukārt fanoju par hokeju. Trīs gadus pēc kārtas kopā ar kolēģiem biju uz pasaules čempionātu Norvēģijā, Krievijā un Šveicē. Hokejs sasaucas ar ceļošanu, iznāk divi vaļasprieki vienā. Izdevīgi! Kad jau ģimeni nodibinājām, vairs nebija tik daudz brīvu naudas līdzekļu. Pēc gada vai diviem plānoju atsākt ceļošanu kopā ar Mārīti.
