Tikai tagad, kad laukā jau agri kļūst tumšs un puteņi mijas ar lietu, sāku nožēlot, ka neesmu nekāda lielā rokdarbniece. Savulaik mājturības stundās kaut kādu seģelīti jau satamborēju, bet par vilnas zeķu pāri augstu atzīmi ielika… manai vecaimātei.
Tikai tagad, kad laukā jau agri kļūst tumšs un puteņi mijas ar lietu, sāku nožēlot, ka neesmu nekāda lielā rokdarbniece. Savulaik mājturības stundās kaut kādu seģelīti jau satamborēju, bet par vilnas zeķu pāri augstu atzīmi ielika… manai vecaimātei. Tā nu garajos ziemas vakaros lasu grāmatas un kavējos atmiņās, lai gan varētu darināt zeķes.
Pavisam drīz sāksies jauns gads, tāpēc jāsteidz izvērtēt aizvadītais. Neko dižu šogad neesmu paveikusi – apprecējusies neesmu, līdz ar to demogrāfisko situāciju valstī pozitīvi ietekmējusi arī ne. Bet bija jau arī patīkamas lietas, piemēram, izlēcu ar gumiju un vēlreiz pārliecinājos, ka man ir visjaukākā ģimene visā izplatījumā.
Ja mazliet piever acis, var teikt, pavisam nesen (kad kokiem vēl bija lapas) svinēju apaļu jubileju. Nolēmu, ka nākamajā gadā man simboliski jāielec – šoreiz ar gumiju (pirms pāris gadiem ieplivinājos ar izpletni). Gribēju, lai ar mani kopā ir vismīļākie cilvēki – vecāki un abas māsas.
Tā manā dzimšanas dienā mamma un tētis “sakrāva” savas trīs peciņas (kuras visas diemžēl jau iesoļojušas trešajā gadu desmitā) mašīnā un aizveda uz Siguldu, lai varu īstenot savu (ne)prātīgo ideju. Vispirms, protams, izložņājām tuvāko un tālāko Siguldas apkārtni, bet pēc tam devāmies uz vagoniņa pusi, samaksāju “nodevu” un gaidīju, kad mani aicinās lēkt.
Neesam Adamsu ģimenīte, bet citam citu pavilkt uz zoba mums tīri labi patīk. Tā, malkojot kafiju, māsas izlēma, kā “sadalīs” manu apģērbu un apavus (ne)veiksmīga lēciena gadījumā. Tētis atzinās, ka viņam tīri labi patiktu mans mobilais tālrunis, arī mammai droši vien padomā bija kāda sen no manis kārota lietiņa… Bet es tikai sapņaini prātoju: “Ja mirt, tad mirt skaisti. Niršu “kā ievas ziediņš atvarā…”.”
Beidzot tas brīdis bija klāt – drošsiržu tuviniekiem instruktors norādīja, kur sagaidīt savus brašuļus, tikmēr mani un vēl kādus desmit lēkt gribētājus nostiprināja drošības jostās (laikam, lai neaizbēgtu) un mudināja kāpt vagoniņā, kas lēni sāka savu ceļu.
Ai, cik nepatīkami biju pārsteigta, kad vagoniņš apstājās nevis virs Gaujas, bet 50 metru virs aļģēm aizaugušas Vecupes. “Te tev nu bija – kā ievas ziediņš… tikai sūdupītē,” toreiz nodomāju. Lejā upes krastā satraukti rosāmies pamanīju savējos. Pieteicos lēkt pirmā – negribējās klīrēties kā lielai māksliniecei. Pāris veiklu kustību, un man pie kājām lepni gulēja saritināta gumija. Nekur sprukt – bija jālec. Jālec, jo nauda samaksāta, jālec, jo tētim droši vien sāp rokas, turot pie acs fotoaparātu, lai iemūžinātu savas vidējās neprātību, jālec, jo gadi jau negaida…
Pāris “kolēģu” novēlēti “lai tev veicas”, un es jau traucos lejā. Taču nevis kā ievas ziediņš, bet kā raķete. Tikai pretējā virzienā. Ticiet man – dzīvi lidojumā nepārdomāju. Laikam nedomāju neko, tikai acis bija lielas kā pusdienu šķīvji, un redzēju, cik zibenīgi tuvojos sūdupītei. Mazliet pakarājos gumijā, tad, kā bija mācījis instruktors, uzrausos sēdus. Mani atkabināja, un beidzot es sajutos pieaugusi un savu gadu cienīga.
Tētis centās būt sava uzdevuma augstumos, bet… filmiņa pievīla. Izdevās tikai viena bilde: vagoniņš un tievs striķītis, kura galā karājas mazs piņģerots. Es.
Vēl aizvien pati valkāju savas drēbes un apavus, arī mobilais zvana manā kabatā. Bet apziņa, ka man ir vislabākā mamma, vismīļākais tētis un jaukākās māsas silda tāpat kā sildītu pašas adītas vilnas zeķes.
