Tā kā reizēm esmu tikpat skeptiski konservatīvs latvietis kā vairums mūszemes iedzīvotāju, uz Vilces pagasta specializēto sociālās aprūpes jauniešu centru «Ziedkalne» braucu ar neziņu – kas un kā tur būs.
Tā kā reizēm esmu tikpat skeptiski konservatīvs latvietis kā vairums mūszemes iedzīvotāju, uz Vilces pagasta specializēto sociālās aprūpes jauniešu centru “Ziedkalne” braucu ar neziņu – kas un kā tur būs. Jāatzīst, mani pat pārsteidza reālā situācija, jo nācās atskārst, ka daudzi puiši un meitenes ir gandrīz tādi paši kā mēs visi. Zīmolu “citāds” vai “savāds” piešķir, iespējams, tikai īpašās vajadzības garīgā vai fiziskā ziņā kādam no viņiem. Daudz kropļotāka reizēm šķiet sabiedrības attieksme pret tiem, ko paši no sava vidus nesaudzīgi cenšamies izstumt kā stārķi vārgāko putnēnu no ligzdas. Kopējo ļaudīs valdošo domu vēl varētu saprast neziņas vai neizpratnes dēļ, bet centra darbinieku attieksme pret centra iemītniekiem gan reizēm rada pārdomas vai vismaz pāris jautājumu.
Direktors Andrejs Nīmanis piecu darbības gadu laikā centrā izveidojis striktu sistēmu, pēc kuras notiek gan strādājošo darbs, gan iemītnieku ikdienas dzīve. Kamēr darbiniekiem katru gadu vismaz reizi brīvprātīgā piespiedu kārtā jāiegūst kāds profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu apliecinošs dokuments, iemītniekiem ar pārbaudījumiem jāsadzīvo ikdienā.
Ar sapratni pieņēmu to, ka tualetēs iespēja ieslēgties liegta drošības un veselības apsvērumu dēļ. Bet neizpratni rada tas, kāpēc elektrība centrā visā ēkā jāizslēdz pulksten 23. Šāda disciplīna pieaugušu cilvēku dzīvesvietā ir grūti pieņemama, jo visu diennakti centrā strādā arī aprūpētājas. Durvis slēdz ap pulksten 20, bet puiši un meitenes dzīvo atsevišķās ēkās. Pajautāju, kur centra iemītnieki var nodoties “seksuālu piedzīvojumu” gūšanai, jo jau minētajiem konservatīvajiem letiņiem tomēr vēl aizvien gribas ja ne tumšu telpu un segu virs miesas, tad vismaz divvientulību no pārējās sabiedrības gan. Centra darbiniece atbildēja, ka jaunieši “šādiem priekiem” varot izmantot tos dažus krūmus, kas aug ēku pagalmā… Bēdājoties par personiskās dzīves ierobežošanu, jaunietis nevar pat doties uz kapelu, jo to atslēdz tikai divas vai trīs reizes dienā.
Atzīstot “Ziedkalnes” darbinieku augošo vēlmi radīt pēc iespējas labākus sadzīves apstākļus iemītniekiem, jāpadomā arī par to, kā jauniešiem realizēt personiskās izjūtas, emocijas un vēlmes.
