Riodežaneiro konvencija, likums «Par valsts meža izmantošanu» un dokuments «Latvijas Meža politika» paredz, ka Valsts meža dienestam jārespektē minētie dokumenti un jāiesaistās tāda meža apsaimniekošanas procesa nodrošināšanā.
Riodežaneiro konvencija, likums «Par valsts meža izmantošanu» un dokuments «Latvijas Meža politika» paredz, ka Valsts meža dienestam jārespektē minētie dokumenti un jāiesaistās tāda meža apsaimniekošanas procesa nodrošināšanā, kur līdztekus ekonomiskajiem un sociālajiem aspektiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Iesaistoties šajā procesā, tiktu veicināts zaļā sertifikāta un nacionālā standarta izstrādes process, līdz ar to saglabātos koksnes realizācijas iespējas starptautiskajā tirgū. Par šiem jautājumiem mežsaimniecības speciālistu domas dalās. Savu viedokli «Ziņām» izteica Jelgavas Virsmežniecības virsmežzinis Valdis Stradiņš un virsmežziņa vietnieks Ilgonis Rozītis.
Valdis Stradiņš:
– Pēc pagaidu tāmes projekta Jelgavas Virsmežniecībai nākamgad izcērtamā meža daudzums palielināts par aptuveni 30 tūkstošiem kubikmetru. Šogad bija atļauts izcirst 94 tūkstošus kubikmetru, nākamgad – 123 tūkstošus. Es uzskatu, ka Jelgavai tā ir normāla situācija.
Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa mežu no Rīgas līdz Jelgavai tika izcirsti. Cirta arī pirmos desmit gadus pēc kara, bet neviens kokus nestādīja. Meži paši apmežojās dabiskā ceļā (izsējoties) ar bērzu un apsi. Tagad tas viss steidzami cērtams nost, jo ir 80 – 85 gadu vecs un jau pāraudzis. 80 – 90 gadu vecumā bērzam iekšā jau veidojas brūns aplis, un šāds bērzs der tikai trešās šķiras finiera ražošanai. Ja būtu palikusi spēkā iepriekšējā tāme, mēs vēl 30 gadu cirstu tikai šos pāraugušos kokus. Tāmi pieņem Saeima, un es uzskatu, ka jaunā Jelgavas Virsmežniecības tāme ir pamatota.
Lapu koki kokmateriālu tirgū ir mazāk pieprasīti nekā skuju koki, bet bērza zāģmateriāli, kaut arī trešās šķiras, tiek eksportēti taras izgatavošanai. Mēs visi esam atkarīgi no pasaules tirgus. Par to liecina stāvoklis papīrmalkas eksportā pēdējā laikā. Tā pašlaik praktiski nav. Izcirsto koku grēdas stāv pie ceļiem, bet cenas jau ir uz tās robežas, kad vairs neatmaksājas cirst.
Mēs cirtīsim vairāk, bet tikai uz pāraugušo bērzu rēķina. Un, tā kā cirtīsim vairāk, arī jāapmežo būs vairāk. Prakse rāda, ka privāto mežu īpašnieki mežu nocērt un ļauj tam apmežoties dabiskā ceļā. Arī zaļā sertifikāta iegūšanas prasībās ir ietverta norma maksimāli ļaut mežam apmežoties dabiski. Rezultātā no viena hektāra iegūstam vidēji 250 kubikmetru koksnes. Mēs cērtam mežu, kurš ir veidojies dabiski vai stādīts divdesmitajos un trīsdesmitajos gados un sākumā nav kopts. Mežu kopšana Latvijā sākās trīsdesmito gadu beigās un turpinājās piecdesmitajos gados, jo bija vēl saglabājušies vecie kadri. Mežu kopšana turpinājās un tika noturēta līmenī arī padomju gados. Tagad mēs vācam ražu, kura izaugusi astoņdesmit piecos gados.
Bet, ja bērzu, arī tādu, kas iesējies dabiski, kopj jau sākumā, tad 250 kubikmetru mēs varētu iegūt jau 35 – 45 gados. Tātad, divreiz ātrāk un iegūtu divreiz vairāk koksnes. Visā Latvijā un arī Jelgavā ir problēma – privātos mežus nocērt un gaida, kad tie apmežosies dabiski. Parēķiniet, cik paaudzēs tas notiks! Bet rezultāts ir tāds, ka cērtam nekoptus mežus un iegūstam uz pusi mazāk produkcijas. Mēs varētu izvēlēties tad, ja Latvijai būtu naftas urbšanas torņi un dimantu raktuves. Tad varētu atļauties, lai koki krīt un pūst. Bet, ja gribam dzīvot kā Zviedrijā vai Somijā, tad ir jāsaprot, ka mežs ir Latvijas vienīgā dabas bagātība, kura pie tam vēl pati atjaunojas. Tāpēc jāatrod kompromiss starp zaļo sertifikātu un mūsu iespējām.
Ilgonis Rozītis:
– Eiropā sakarā ar intensīvo mežu apsaimniekošanu daudzas retas sūnu, ķērpju, arī gliemju sugas izzūd tāpēc, ka tām kļūst grūti pārvietoties. Piemēram, ja nocērt kailcirti un tajā ir augušas sūnas un ķērpji, vajadzīgs ilgs laiks, lai tie atkal pēc tam tur ienāktu. Latvijā ir konstatētas tādas retas sūnu sugas, kādu Eiropā vairs nav, un tām ir vajadzīga dažādās stadijās sapuvusi koksne. Tāpēc radās doma izdalīt tādus meža tipus, kuros tiktu aizliegtas kailcirtes un ļautu visam notikt dabiski. Taču šim jautājumam ir arī ekonomiskā puse. Ja sapūst koks, «sapūst» arī nauda. Vai mēs to varam atļauties? Arī sanitārās cirtes šādās vietās netiktu pieļautas. Pašreiz ir doma, ka Latvijā šādā veidā varētu tikt izdalīti ap 4% no kopējās mežu platības. Bet profesors M. Daugavietis («Meža Dzīve», nr. 11/12, 1998. g.) raksta, ka katrs meža platības procents, ko izslēgsim no saimnieciskās aprites, valstij un tās iedzīvotājiem dos zaudējumus 6 – 6,5 milj. latu gadā un turpmāk, attīstoties meža izejvielu pārstrādei, – vēl lielākus.
Varam atstāt šīs platības, un mums būs daudz reto augu, taču trūks kurināmā. Jau tagad ap Jelgavu tā nav pietiekami, bet, ja mežā nevarēs ielaist cilvēku, lai tas savāc kritušos kokus…
Sākot ar 2000. gadu, jāsāk pārbaudīt meža fondu un izdalīt kritērijiem atbilstošas teritorijas. Es esmu par specifisku apgabalu izdalīšanu nepārspīlējot. Visā Latvijā tādi būtu vajadzīgi 4%. Jelgavas pusē tie varētu būt Līvbērzes purva malas, Ukru gārša, atsevišķi saudzes kvartāli. Šos objektus, ierīkojot dabas takas, būtu iespējams izmantot ārzemju tūristu piesaistīšanai.
Jelgavas Virsmežniecībā būs jāizpēta meži desmit tūkstošu hektāru platībā. Lai to izdarītu, paies aptuveni trīs gadi. Vispirms tiks iepazīti izciršanai paredzētie meži.
Līdzekļi ir vajadzīgi izglītībai, veselības aizsardzībai, armijai, bet no meža «nāk liela nauda».
