Sestdien ar pavasarī iestudētajām «Skroderdienām Silmačos» septiņdesmit gadus atzīmēs Arvīds Matisons.
«Faktiski jau Blaumaņa klasiskās «Skroderdienas» ir luga nevis par Jāņu svinēšanu, bet par notikumiem par un ap latviešiem tik nozīmīgo mistēriju, tāpēc to var rādīt jebkurā gadalaikā,» prāto Arvīds Matisons. Klasisko Rūdolfa Blaumaņa lugu Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra direktors, režisors un aktieris A.Matisons izvēlējies arī savas kalendārā šodien ierakstītās 70 gadu jubilejas svinēšanai.
Par «Skroderdienām» laikam gan katram latvietim ir savs viedoklis, lielākoties pozitīvs, kā jau par katru labu komēdiju, kuru mūsu dramaturģijā nav daudz, bet smieklīgu – pavisam maz. Pēc jūnija pirmizrādēm spriežot, šoreiz režisors A.Matisons trāpījis tieši desmitniekā – ir gan smieklīgi, gan dažbrīd nedaudz smeldzīgi, bet galvenais – ne brīdi nav garlaicīgi, kaut iztikts bez īsinājumiem.
A.Matisons līdztekus režisora funkcijām uzņēmies arī vienu no tā saucamajām atslēgas lomām – tirgzinībās gudro, bet dēla Joskes (Kārlis Bolmanis) mīlas lietās ar skaisto Zāru (Ieva Kalniņa) par daudz izrīkot gribošo Ābramu. Atbilstoši paša deklarētajam režijas principam «Es negribu pārtaisīt klasiku» nu nākas pārciest arī Bebenes (Dzintra Zilberte) pīpotkāres izraisītās leģendārās krāsns spridzināšanas epizodes.
– Ja sakām – Lūcija Ņefedova, domājam ievērojamo Jelgavas teātra režisori. Ja sakām – Arvīds Matisons, nez kāpēc nāk prātā Matisons ne tikai kā režisors vai aktieris, bet gandrīz vai viss Alunāna Jelgavas teātris. Varbūt tāpēc, ka līdztekus režisora un aktiera pienākumiem tev uzticētas arī direktora funkcijas?
Protams, režisore ir režisore un joprojām veido izcilas izrādes. Bet kādam nācās uzņemties arī organizēšanas un sagatavošanas funkcijas, kas mūsu teātrī nebūt nav mazsvarīgākas kā citos, mazāki ir tikai štati un mērogi.
Jāsabalansē iespējas ar varēšanu, lai varētu godam veikt arī šo izrādes gatavošanas daļu. Lai taptu izrāde, jāiegulda liels darbs, pie tam ne tikai radošais, bet arī tehniskais. Un man jābūt tādam kā visa šā procesa virsvadītājam.
Nevaru žēloties, tie cilvēki, kas strādā, lai luga tiktu «palaista tautās», darbojas ļoti apzinīgi, ar lielu entuziasmu un teātra mīlestību. Ja kas tiek lūgts, tas arī tiek godprātīgi izdarīts, bez lieka trokšņa (ja vien tie, protams, nav skaņotāji).
– Nevari sūdzēties, ka tā saucamā vietējā prese būtu tevi kaut kādā mērā apgājusi. Varbūt tomēr jubilejas reizē vērts lasītājiem atgādināt tavu skatuves gaitu vēsturi.
Tas teātra sākums bija, kā daudzi mēdz teikt, jau skolas laikā. Viena skola beidzās, otra sākās, līdz vienā brīdī man tā māksla aizgāja otrajā plānā, un es gribēju virzīties pavisam pa citas profesijas ceļu. Varbūt tas kādam šķitīs dīvaini, bet tā bija medicīna. Galu galā tomēr uzvarēja māksla.
– Viena ārstē miesu, otrai labākajā gadījumā būtu jāārstē dvēsele. Kāpēc priekšroku devi mākslai?
Medicīnā nevarēju pārdzīvot mirkļus, kad, kaut arī lietas labā, nākas nodarīt otram sāpes. Bez tā darbs jebkurā medicīnas nozarē, ne tikai ķirurģijā, praktiski nav iedomājams. Tādos brīžos pašam likās, ka tieku graizīts un lauzīts. Daudz pārdomāju, līdz nonācu pie secinājuma, ka būs grūti pārvarēt sevī sajūtas, kuras nākas izjust pacientam. Var jau būt ar laiku šīs grūtības būtu pārvarējis, tomēr virsroku ņēma māksla.
– Varbūt šis moments liecina par tavu spēju iejusties cita ādā, kas savukārt tik nepieciešama aktierim.
Interesanta doma, bet toreiz gan radās iespēja iestāties Latvijas Valsts konservatorijas režisoru kursā. Neklātienē, bet ar cerībām nākamajā kursā varbūt pāriet uz aktieriem.
Tā kā bija jāstrādā atbilstoši profesijai, palaimējās, ka tiku uzaicināts darbā Latvijas Televīzijā, kur nostrādāju 27 gadus. Tas bija ļoti interesanti, bet tad sākās procesi, ko mēdzu dēvēt par brīvlaišanu. Tā saucamo brīvdomātāju uzskati bija visai tāli no mūsu paaudzes TV darbinieku mākslinieciskā un estētiskā redzējuma. Es un mani kādreizējie kolēģi pamazām no tā visa attālinājāmies.
Bet es to nepavisam nenožēloju, jo darba prieks un ieinteresētība bija zuduši līdz ar iepriekšējās atmosfēras un darba ritma izjukšanu. Savulaik strādājot izbraukājām vai visu Latviju, bet «jaunie vēji» atnesa neziņu – ko rādīt, ko nerādīt. Sākās tāda kā «grābstīšanās».
– Piemēram, manas paaudzes cilvēki vēl atceras tavus Zentas Ērgles lugu iestudējumus, kurus tikai pret pusaudžu raksturu un piedzīvojumu spēlēm īpaši noskaņots cilvēks nosauks par padomju dzīvesveida propagandu.
Tolaik Zentas Ērgles darbi bija topā, arī mūsu – LTV Mācību, bērnu un jaunatnes raidījumu galvenās redakcijas – priekšniecībai (Rihardam Labanovskim un Birutai Francei) bija labvēlīga attieksme pret šiem iestudējumiem.
Bija reiz tāds bērnu un jauniešu raidījums «… no 14 līdz 18», kur lika iekšā mazus sižetiņus par skolēniem un attiecībām – gan vienaudžu starpā, gan ar pieaugušajiem. Zenta Ērgle rakstīja scenāriju, bet man bija tā laime šos «gabaliņus» kopā ar bērniem (galvenokārt no Rīgas 64. vidusskolas, kur bija speciāla teātra klase) iestudēt un parādīt. Beidzot radās doma, ka varētu uztaisīt veselu uzvedumu, un tā radās populārais TV iestudējums «Starp mums, meitenēm, runājot…».
Toreiz tapa daudzi iestudējumi. Latvijas Televīzijā 1974. gadā veidoju arī savu diplomdarbu režijā, beidzot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, – Arnolda Auziņa lugu jeb ainas no skolas dzīves «Baļķis acī». Sadarbība ar Zentu Ērgli turpinājās, veidojot televīzijas uzvedumu pēc rakstnieces stāsta «Noslēpumainais atradums». To kā savu diplomdarbu aizstāvēja mans kolēģis Latvijas Valsts konservatorijā Kārlis Martušs, bet es toreiz biju darba vadītājs.
– Kad un kā ienāci Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī? Varbūt atceries savu pirmo lomu?
Šajā teātrī ienācu 1969. gada 11. novembrī. Vienā rudenī sāku trīs lietas – iestājos konservatorijā, sāku strādāt Latvijas Televīzijā un kļuvu par aktieri Alunāna teātrī.
Režisores Lūcija Ņefedova un Inta Alekse, kas bija mani mācību spēki konservatorijā, nolūkoja mani jau iestājeksāmenos un uzaicināja uz teātri, kur vajadzīgs aktieris ar raksturotāja dotībām.
Pirmā tikšanās ar teātri un aktieriem bija Intas Alekses iestudētajā Annas Brigaderes pasakā «Princese Gundega un karalis Brusubārda». Vieglā prinča lomā sākās manas gaitas uz Jelgavas skatuves. Pretī bija visi teātra lielie dūži un prīmas. Pirmajā brīdī domāju, ka nepratīšu neko – ne runāt, ne kustēties. Tomēr izdevās nedrošību pārvarēt. Tā kā ar šo izrādi daudz braukājām apkārt, vēlāk jau sāku «ielēkt» arī to kolēģu lomās, kas uz attiecīgo izrādi nevarēja tikt.
Lielākais darbs man tika Alunāna lugā «Visi mani radi raud», kur spēlēju Fuksi. Nospēlējām vairāk par 120 izrādēm. Tagad tas būtu milzu skaitlis pat profesionālai trupai.
Jāstrādā bija intensīvi, katru gadu iznāca iestudēt vairākas lomas. Nevar sūdzēties arī par tagadējo teātra ļaužu apzinīgumu, mēģinājumu ir daudz, un darbs ir intensīvs. Vienīgi tīri ekonomisku apsvērumu dēļ krietni mazāk ir izbraukumu, līdz ar to 120 izrādēm vairs skatītājus nesavākt. Esmu ievērojis, ka arī profesionālajiem teātriem ir mazāk viesizrāžu nekā agrāk – viņiem tās izmaksā vēl dārgāk.
Jāsamēro arī piedāvājums ar skatītāju pieprasījumu. Skumji, ja pārsvaru ņem tikai izklaide, turklāt ne tās augstākās kvalitātes. Katram ir sava vieta kultūras apritē, bet daudzas gandrīz «uz līdzenas vietas» sameistarotu trupu vai «radošo apvienību» muzikālās izrādes, kas vasarā klīst no vienas Latvijas malas uz otru, kļūst gaužām vienveidīgas un nekādi neveicina ne aktiermeistarību, ne skatītāju izpratni par teātri. Nu jau pat uz skatuves profesionāls aktieris bez mikrofona nevar ne tikai padziedāt, bet pat parunāt tā, lai viņu dzirdētu arī pēdējās rindās.
– Tu savai jubilejai izvēlējies Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», kas taču būtībā arī nav nekāda drāma, pie tam ar laimīgām beigām.
Padomijas laikos «Skroderdienas» mūsu teātrī reiz bija iestudējusi Lūcija Ņefedova, bet nu jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Tā kā kopš tā laika nomainījušās pat veselas aktieru paaudzes, gribējās tās iestudēt tieši tagad. Es uzskatu, ka gan režisoram, gan aktieriem, gan pašam teātrim Blaumanis ir tāds kā atskaites punkts. Ar tādu domu mēs arī strādājām. Tā kā aktieriem tur ir ārkārtīgi skaistas lomas un raksturi, kur izspēlēties, tā varētu būt laba dāvana gan pašiem, gan skatītājiem. Man jubilejas ne pārāk patīk, lai labāk priecājas visi pārējie, un gan jau, no krāsns lidodams, papriecāšos arī es.
– Neesi bijis arī skops un savā meistarībā un teātra mīlestībā esi dalījies ar jauno paaudzi. Tavs audzēknis Andris Bolmanis no tava asistenta kļuvis par pastāvīgu režisoru, aktīvi darbojas tevis vadītā bērnu teātra studija tepat Alunāna teātrī, kā arī teātra studija «Čaika» Jelgavas 5. vidusskolā.
Ar studiju būšanām ir diezgan interesanti – jaunieši paši īpaši nenāk. Tie, kuri varētu darboties, lielākoties aizņemti ar sportu. Jaunajā bērnu studijā gan ir vairāki interesanti audzēkņi.
Ja runā par «Čaiku», tos, kuri beidz šo studiju un «neaizlaižas» uz ārzemēm, reizēm gaida spoža nākotne – kā Danai Čerņecovai Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, daži aktiera karjeru turpina Maskavā. Interesanti arī tas, ka vairāki «Čaikas» audzēkņi, kam mācību vai kādu citu iemeslu dēļ nācies pamest mūsu nodarbības, pēc laiciņa mēdz atgriezties.
Bet Andris Bolmanis – lai tikai rūdās! Zinu, ka kritika ļoti dažādi uztvērusi viņa iestudēto «Koridoru». Pie tā jāpierod – vienmēr būs, kas slavē, būs – kas peļ.
