Pirmo Ulmaņlaiku Latvijā populārais joks – kur divi latvieši, tur trīs partijas –, šķiet, ir sācis īstenoties dzīvē. Latvieši, redz, ir tauta, kurai ar pussimtu partiju nepietiek, vajag vēl.
Pirmo Ulmaņlaiku Latvijā populārais joks – kur divi latvieši, tur trīs partijas –, šķiet, ir sācis īstenoties dzīvē. Latvieši, redz, ir tauta, kurai ar pussimtu partiju nepietiek, vajag vēl. No vienas puses – it kā ideāla demokrātija, taču no otras – ar daudzmaz kvalitatīvu un jēdzīgu politisko piedāvājumu var lepoties tikai neliela daļa no tām. Tomēr kaut kāds rezultāts aktīvai partiju dzemdināšanai būs. Un visdrīzāk tas būs redzams jau nākamajā Saeimā – tās sadrumstalotībā, kas, šķiet, būs lielāka nekā pašlaik. Protams, var jau sapņot, ka kāda partija iegūs 51 vai vairāk vietu nākamajā parlamenta sasaukumā, nemaz nerunājot par to, ka tas nav reāli, jāatzīst, ka pašreizējā Latvijas situācijā šāds vēlēšanu iznākums visdrīzāk valsts nākotnei varētu izrādīties bīstams, novirzot to uz autoritārisma pusi. Šķiet, gados vecākie vēlētāji itin labi atceras laikus, kad arī Latvijā pie varas atradās tikai viena partija – komunistu –, jo citu vienkārši nebija. Tāpēc jāšaubās, vai par Latvijas neatkarības atjaunošanas mērķi var uzskatīt varas koncentrēšanos dažu cilvēku rokās.
Partiju dibināšanā auglīga izrādījusies arī aizvadītās nedēļas nogale. Proti, pagājušajā sestdienā tika nodibināta Latvijas Pirmā partija (LPP) un notika arī Ziedoņa Čevera veidotās Brīvības partijas (BP) dibināšanas kongress, kas pulcēju partijas dibināšanai nepietiekamu delegātu skaitu. Tomēr visdrīzāk abas minētās partijas cīnīsies par vietām nākamajā Saeimas sasaukumā, un, iespējams, ka vienai varētu arī paveikties.
Interesanti, ka LPP ir tikko nodibināta, bet tai jau ir divi ministri Andra Bērziņa valdībā, kuras izveidošanā, kā zināms, savulaik piedalījās arīdzan bijusī Jaunā partija, kas vēlāk pārtapa par Jauno kristīgo partiju, kas grasās izbeigt savu darbību. Izveidojusies situācija ir visai paradoksāla, jo, lai arī A.Bērziņa valdības locekļi Jānis Krūmiņš un Ingrīda Labucka ir LPP biedri, LPP negrasās, kā to ir paziņojis jaundibinātās partijas priekšsēdis Ē.Jēkabsons, «uzņemties atbildību par šo valdību, par šiem ministriem un koalīcijas deputātiem, jo viens no Pirmās partijas izveidošanas mērķiem ir mainīt pašreizējo situāciju valstī». Citiem vārdiem sakot, uzņemties atbildību par divu, nu jau LPP, ministru darbu A.Bērziņa valdībā nav politiski izdevīgi, jo tas rada zināmus šķēršļus valdības kritizēšanā. Jo savējos jau nekritizē. Zīmīgi, ka abām sestdien nodibinātajām partijām atradās arī pa kādam identiskam lēmumam. Proti, gan LPP, gan BP pauda pārliecību, ka narkotiku tirgoņiem jāpiemēro augstākais soda mērs – mūža ieslodzījums. Te nu gan jāatgādina, ka pirmā populistiskas priekšvēlēšanu kampaņas pazīme ir iestāšanās par to jautājumu risināšanu, kas iedzīvotājiem sagādā visnepatīkamākās izjūtas. Šādās reizēs ir visai klasiski sākt ar solījumiem apkarot noziedzību, tostarp narkotiku izplatību. Protams, tas vēl it kā neliecina neko sliktu par abām partijām, jo pēdējo gadu vēlēšanas Eiropas valstīs ir pierādījušas, ka populistisku priekšvēlēšanu stratēģiju «nesmādē» arīdzan viena otra it kā nopietna un konservatīva partija. Tas vienkārši liecina, ka ar polittehnoloģijas ābeci abu partiju politiķi ir iepazinušies. Tomēr, var gadīties, ka, turpinot tādā pašā garā, tas arī vēlētājiem var šķist par nenopietnu, lai gan, šķiet, drosmes nopietni atteikties no populistiskiem gājieniem šajā priekšvēlēšanu kampaņā nepietiks nevienai partijai. Šāda situācija skaidri norāda, ko par vidusmēra vēlētāja intelektu domā partijas.
Ne mazāk interesantā situācijā ir arīdzan Z.Čevera veidotā BP, kurai, šķiet, būs grūti veikt tās panākumiem acīmredzami svarīgu uzdevumu – atbrīvoties no bijušās demokrātiskās partijas «Saimnieks» ēnas, kurā atrodas BP vadība. Otra lieta – pagaidām neizskatās, ka BP būs prāvs atbalstītāju loks, ja jau pat dibināšanas kongresā nedaudz pietrūka partijas dibināšanai nepieciešamo delegātu. Pagaidām grūti pateikt, uz kādu elektorāta daļu būs vērstas BP aktivitātes, taču laikam ir jānotiek brīnumam, lai BP pietuvotos 5% barjerai, nerunājot nemaz par tās pārvarēšanu.
Mazliet citādi ir ar LPP, kas līdz šim visai veiksmīgi centusies izmantot no Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmes brīvas partijas tēlu. LPP sīvākie konkurenti būs Egila Baldzēna vadītā Sociāldemokrātu savienība (SDS), taču nākamajā Saeimā visdrīzāk vieta atradīsies tikai vienai partijai, ja vien gan LPP, gan SDS nesavāks 5% vēlētāju balsu katra, kas būtu visai interesants precedents.
Jāsecina, ka ar katras jaunas partijas rašanos vai arī ar veco pārkrustīšanu aizvien lielākas problēmas rodas nākamajiem partiju dibinātājiem. Labie nosaukumi ir beigušies, un turpmāk būs jāizrāda aizvien lielāka oriģinalitāte to izdomāšanā, lai neatkārtotos. Jāšaubās, vai vēlētājs skries balsot par Latvijas 2., 6. vai 53. partiju, tāpēc der atcerēties fabulu par veļas pulvera reklāmu televīzijā – pēc daudzu un dažādu «ekstra» pulveru izreklamēšanas vienmēr atrodas cilvēki, kas labprāt nopirks beznosaukuma «parasto» pulveri.
