Uz jautājumu, kā sokas labības pļauja, Sesavas pagasta zemnieku saimniecības «Bites» īpašniece Inese Bartuševica atbildēja: «Paldies, slikti.».
Uz jautājumu, kā sokas labības pļauja, Sesavas pagasta zemnieku saimniecības «Bites» īpašniece Inese Bartuševica atbildēja: «Paldies, slikti.» Aicināta plašāk pastāstīt par neapmierinātības iemesliem, zemniece to arī neliedza. Piedāvājam viņas viedokli arī «Zemgales Ziņu» lasītājiem, jo praktiski visiem graudaugu audzētājiem šovasar ir vienas un tās pašas problēmas.
Visvairāk lauksaimniekus uztrauc situācija ar graudu iepirkšanu, neapmierina tas, ka līguma noteikumi (I. Bartuševica līgumu noslēgusi ar «Rēzeknes dzirnavnieku») tiek mainīti, kad tas jau sen noslēgts. Tā sākotnējie noteikumi paredzēja, ka par graudiem tiks veikta priekšapmaksa, rēķinot pusotru kredītprocentu mēnesī. Fiksēti arī konkrēti latu tūkstoši – summa, kādu zemnieks priekšapmaksas veidā saņem un kas līgumā ir saskaņota. Taču, kad lieta nonākusi līdz darīšanai, naudu, pamatojoties uz līdzekļu trūkumu, pilnā apmērā nav izdevies saņemt. 6. augustā zemniece saņēmusi vēstuli, kurā paziņots par iepirkuma cenu izmaiņām un par to, ka līgumā paredzēto summu samaksāt nav iespējams. Sākotnēji līgumā paredzēto divu nedēļu laikā pirmie trīsdesmit procenti no graudu vērtības tikšot nomaksāti 60 dienās, bet pārējā daļa – līdz šā gada beigām. Paziņojuma beigās norādīts, ka līdz 5. augustam zemniecei dodama atbilde attiecībā uz nosacījumu izmaiņām. Interesanti, kā to izdarīt, ja ierakstītā vēstule saņemta dienu vēlāk? Bet tā salīdzinājumā ar noteikumu izmaiņām nebūtu nekāda nelaime. I. Bartuševica atzīst, ka šajā situācijā zemnieki nevar atļauties uzstādīt savus noteikumus, jo, atsakoties no līguma, nekur citur graudus neizdosies realizēt. «Zemnieka mugura jau ir ļoti plata,» saka «Bišu» saimniece. Tajā pašā laikā samierināties, pieņemt pārstrādātāju noteikumus un piešķirt dzirnavniekiem bezprocentu aizdevumus, lauksaimnieks nevar atļauties tīri finansiālu apsvērumu dēļ. Loģiski būtu, ja graudu piegādātāji, kreditori būdami, saņemtu arī attiecīgus procentus. Taču tā vietā no pārstrādātājiem nākas uzklausīt deklaratīvus paziņojumus par to, ka, nebūdami valsts uzņēmumi, tie nesaņem nekādu valsts palīdzību. Tikpat labi augstākminētais attiecināms arī uz lauksaimniekiem. «Faktiski atkārtojas 1992. gads,» atzīst I. Bartuševica. Viņa pieļauj pozitīvu izmaiņu iespēju labības audzētāju apvienošanās un vienotu prasību uzstādīšanas gadījumā. Taču šinī situācijā neredz nevienu spēku, kas to būtu spējīgs izdarīt, jo katra domās dominē tikai un vienīgi savas intereses. Sak’ cik labi, ka vismaz kaut kur graudus pieņēma, labāk tomēr nekā nekur. Elejā ir arī citi uzpircēji, kas uzreiz maksājot 50 procentus no piegādāto graudu vērtības. Taču risks esot pārāk liels. Simtprocentīga norēķina gadījumā pārdošana citiem uzpircējiem acīmredzot būtu visai izplatīta, jo nereti no zemniekiem nācies dzirdēt viedokli par to, kāpēc gan būtu jādomā par valsti, kas par tevi nedomā. Svarīga, protams, arī cena, atdot lētāk neviens nav ieinteresēts, jo nevar atļauties strādāt par velti.
Vēl pavasarī tiem, kas līgumus slēguši ar «Rēzeknes dzirnavnieku», lai saņemtu pārstrādātāju kredītu, nācies iestāties kaut kādā mistiskā graudaudzētāju sabiedrībā, par to samaksājot 17 latus. Esot jāšaubās, vai maz kādam zemniekam par sabiedrību esot kāda lielāka skaidrība, jo pat darbinieki, kas pieņēmuši čekus par noteiktās naudas summas nomaksāšanu, neko neesot zinājuši teikt. Telefoniski sazinoties ar dzirnavnieka vadošajiem darbiniekiem, tik vien uzzinājuši, ka būšot interesanti. Tam tik tiešām var piekrist – pavasarī, kad zemnieks skaita katru santīmu, izdot 17 latus par kaut ko nezināmu tik tiešām ir interesanti.
Izmaiņas labības iepirkuma jomā daudzās saimniecībās apdraud arī ziemāju sējas norisi, jo pat labības vākšanai daudzi cerībā uz graudu naudu un pagājušā gada graudu pieņemšanas noteikumiem aizņēmušies degvielu. Cerībā, ka norēķināsies pēc graudu nodošanas, daudzi zemnieki iegādājušies arī vairāk vai mazāk lietotu lauksaimniecības tehniku. Diemžēl…
Nobeigumā zemniece atgādināja savu jau ierasto teicienu par to, ka «mūsu varā ir art, sēt un pļaut, bet viņu varā – nesamaksāt», kas kārtējo reizi dzīvē guvis praktisku apstiprinājumu.
