Jeb Atbilde Jelgavas Domes deputātiem Jānim Bērziņam («Cīņa par varu Jelgavā», «Ziņas», 17.02.2000.) un Ēvaldam Dreimanim («Mums visiem ir viens soģis», «Ziņas, 19.02.2000.).
Jeb Atbilde Jelgavas Domes deputātiem Jānim Bērziņam («Cīņa par varu Jelgavā», «Ziņas», 17.02.2000.) un Ēvaldam Dreimanim («Mums visiem ir viens soģis», «Ziņas, 19.02.2000.)
Vienam no latviešu savdabīgākajiem (un reizē arī aizmirstākajiem) dzejniekiem Jānim Steikam, kas vienādi piepratis kā dzejas mākslu, tā arī Dieva vārdu sludināšanu, kādu reizi baznīcēni pēc dievkalpojuma taujājuši – kāpēc sprediķis bija tik dīvains un nesaprotams? Steiks kādu brīdi pārdomājis, tad spēris vaļā atbildi un, kā jau dzejnieks, – vārsmās:
«Savāds rīts un savāds vakars,
Savāds man ar Jēzu sakars…»
Kad nu man par «sakaru» ar Šķēli jādod «godavīra atbilde», ko (šķiet, visā nopietnībā) pieprasa deputāts Bērziņš, dzejnieka un mācītāja Steika divrinde te iederas labāk nekā jebkas cits. Ar to tad varētu arī likt punktu manai atbildei, ja vien Bērziņš un Dreimanis savus rakstu gabalus būtu nolasījuši šaurā politisko domubiedru lokā. Taču šis nav tas gadījums.
Tā kā deputātu Dreimaņa un Bērziņa rakstos tiek apšaubīts ne vien žurnālista godīgums (tiek sludināta Pīlādža pērkamība), bet arī netieši norādīts uz «Zemgales Ziņu» redakcijas angažētību, nepieciešams plašāks komentārs.
Protams, ir visai glaimojoši, ja deputāts Bērziņš ar cepuri rokās nāk pie ceturtās varas pēc padoma: mīļie, ko nu mums iesākt, kā izstrēbt to putru, ko esam ievārījuši? Taču prese nav nedz vemjamās zāles, nedz atslēgas vārds, kas, līdzīgi kā pasakā «Katliņ, vāries!», aptur putras ražošanu. Kā apturēt savas bezjēdzības un pieļautās nelikumības, vislabāk prasiet vēlētājiem – viņi jums to pateiks. Ir jau pateikuši atklātajās vēstulēs un protestos, uz kuriem jūs neesat uzskatījuši par vajadzīgu atbildēt. «Drausmīga cīņa» par varu, kā labpatīk izteikties Bērziņam, tik tiešām notiek, taču pagaidām vienīgie cīnītāji ir tie paši, kam šī vara pieder un pamazām, bet neatgriezeniski slīd ārā no rokām. No šī cīņaslauka jātnieks «baltā zirgā», kura atnākšanu sludina deputātu kungi, atrodas vēl krietni patālu. Domājams gan, ka vēlētāji būs guvuši pietiekamu mācību, lai vēžus vērtētu pēc satura, nevis kules, kurā tie sabērti.
Nav liela māka kādam, kas traucē bezrūpībā pavadīt «deputātniecības» gadus, piekārt pērkamību vai apzīžļāt no konteksta izrautus izteikumus. Daudz grūtāk ir atbildēt uz desmitiem konkrētu jautājumu, kas adresēti Domes deputātiem un atsevišķām pašvaldības amatpersonām. Bet atbildēt vajadzēs, par to adresāti var būt droši. Deputātu Bērziņa un Dreimaņa manifesti ir krietni «trūcīgi». Tajos nav faktu. Bet «Ziņās» to publicēts pietiekami daudz, tiesa gan, lielākā daļa no tiem palikuši «neievēroti».
Nav taisnība, ka netiek publicēti konkrēti priekšlikumi. Tos izteikuši daudzi Jelgavas iedzīvotāji, taču tie, kam šie priekšlikumi domāti, ir kurluma sisti. Tiešākā vai netiešākā veidā tie izteikti arī «pērkamā» žurnālista Pīlādža komentāros, un «ierosinājumu» būtību nevar nepamanīt: ir jārespektē likums, tam jābūt prioritāram attiecībā pret katra deputāta, politiskas partijas vai to sponsoru interesēm; ir jārespektē un jāciena iedzīvotāji, kas deputātus «pielipinājuši» viņu krēsliem (un tādēļ jāuzskata par godu atbildēt uz iedzīvotāju vēstulēm un protestiem); ir jāstrādā pilsētas un tās iedzīvotāju, nevis savai labklājībai.
Nevajag tērēt savu dārgo (labi apmaksāto) laiku, cenšoties pierādīt, ka deputātiem nav jēra vai cāļa smadzenes (to, starp citu, neviens publiski nav apgalvojis, izņemot U. Ivanu, kurš to Domes sēdē pateica netieši), ka viņi nav ļaunprāši, pašlabuma guvēji utt. To vajag pierādīt ar savu darbu. Pērkamība, ko Bērziņš un Dreimanis attiecina uz Pīlādzi, ir balstīta uz tenkām («pēc dažiem informācijas avotiem», «Jelgavā klīst valodas»), kas, uzdrošinos apgalvot, ir «taisītas» nekur citur kā Domē. Uzdrošinos tāpēc, ka varu to pierādīt. Savukārt «ekonomisks stulbums», «balagāna dalībnieki» un citi žurnālista izteiktie apzīmējumi balstīti uz konkrētiem faktiem. Un tā ir būtiska atšķirība.
Nevajag aģitēt par «vienīgo soģi». Pietiktu, ja katrs paturētu prātā savējo – sirdsapziņu. Bet ikvienam politiķim nevajadzētu aizmirst, ka par viņu tiesu spriedīs arī iedzīvotāji – tie paši, kas ignorēti gadu garumā un taps ieraudzīti pirms kārtējām vēlēšanām.
«Zemgales Ziņas» vienmēr bijušas atvērtas dažādiem viedokļiem, arī dažādu politisko organizāciju (pārstāvju, atbalstītāju utt.) paustajam. Mīļi gaidīti viesi redakcijā ir arī Jelgavas deputāti ar saviem rakstiem. Viņi gan tajā iegriežas reti… Taču aiz katra avīzē paustā viedokļa saskatīt pasūtījumu ir bērnišķīga vienkāršošana vai lietu profanizācija.
Arī Bērziņa un Dreimaņa baidīšana no Tautas partijas (TP) ir pārāk teatralizēta. Sociāldemokrāti vēl nesen ļoti mīlēja Tautas partiju, bet «tēvzemieši», ar kuru svētību Domē «iebrauca» deputāts Dreimanis, TP mīl vēl aizvien.
Kā lai neatceras tik populāro Tūves Jansones Svilpasti, kas sevi un citus baidīja ar tuvojošos katastrofu – milzu vētru, kas visu sagraus. Kad tā bija garām un «viss izpostīts», Svilpaste secināja: «Ak, mana skaistā, lieliskā katastrofa!»
