Dž.Orvela romāns «1984» varētu palīdzēt ikvienam Krievijas politikas interesentam, kas angļu rakstnieka antiutopijas paraugā saskatītu zināmas līdzības ar mūsu kaimiņvalsts politiskajiem paņēmieniem.
Dž.Orvela romāns «1984» varētu palīdzēt ikvienam Krievijas politikas interesentam, kas angļu rakstnieka antiutopijas paraugā saskatītu zināmas līdzības ar mūsu kaimiņvalsts politiskajiem paņēmieniem. Raugoties Čečenijas notikumus attēlojošo laikrakstu slejās un tālrāžu ekrānos, reti kuram no mums atmiņā uzplaiksnīs 1997. gads, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pēc vēlēšanām Čečenijā apsveica toreizējo prezidentu Aslanu Mashadovu ar gūto uzvaru. Tagad premjerministrs Putins, mēģinādams parādīt, ka Maskava nekad nav īsti akceptējusi čečenu pašievēlēto prezidentu, no vēstures aizkrāsnes «izvelk» dažus kādreiz ievēlētus deputātus, kuriem gan pietiek apzinīguma atzīt, ka viņu pilnvaru laiks jau ir izsīcis. Tomēr premjers Putins sabiedrībā nostiprina apziņu, ka īstenībā Krievija vienmēr bijusi pret jebkādiem «brīvsoļiem» Čečenijā. Viss tiek piegriezts pēc attiecīgā situācijā ģērbjamās kārtas. Gluži kā orveliskajā valstī.
Krievija oficiāli paziņojusi, ka militārās akcijas Čečenijas teritorijā nepieciešamas, lai izskaustu terorisma perēkli tā saknē. Karš, kas notiek Ziemeļkaukāzā, tiek saukts par cīņu ar terorismu, bet tas savukārt ir «bubulis», kas nogurdinājis Rietumu valstis. Tās, lai arī ir norūpējušās par Krievijā notiekošo, negrasās iejaukties citas valsts iekšpolitikā. Tai pašā laikā kādreizējā un vēl teorētiski eksistējošā Ičkērijas republikā par teroristiem kļūst gan bērni, gan sievietes, gan nevarīgi sirmgalvji. Viņiem cīņa ar terorismu kļuvusi par karu, lai arī Krievijas armijas obligātā karadienesta kareivji par reāla kara apstākļiem saņem tādu pašu dienesta algu kā tad, ja viņi būtu devušies uz blakus reģionu mācībās. 100 000 karadienestā iesaukto «izbauda» kara apstākļus, kuros iesaistīta modernākā kara tehnika, lai pretinieka zaudējumi būtu lielāki, bet pašu – mazāki. Diženais krievu karavadonis Suvorovs, teikdams «Grūti mācībās, viegli kaujā!», būtu novērtējis šādu kareivju apmācību. Pēc 1994. – 1996. gada kara Čečenijā dzīvoja aptuveni
300 000 iedzīvotāju, no kuriem
26 000 bija krievvalodīgo. Pašlaik bēgļu skaits tiek lēsts tuvu
200 tūkstošiem. Lielākā daļa dodas uz tuvējo Ingušiju, un šīs autonomās republikas prezidents Auševs izveidojušos stāvokli nosaucis par «nepanesamu». Viņš nosūtījis Krievijas premjerministram Putinam telegrammu, kurā paudis, ka saskaņā ar Krievijas konstitūciju tās pilsoņiem ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, kamēr Čečenijā dzīvojošiem pilsoņiem šīs tiesības pašlaik tiek liegtas. Bēgļu kolonnas pulcējas pie pārejas punktiem, kuriem priekšā nostādīts kareivju žogs. Cerībā izbēgt no bumbu lādiņiem Čečenijā cilvēki plūst uz armijas pagaidām slēgtajiem ceļiem, ko tā pārejai uz Ingušiju atver uz pāris stundām dienā, laižot tikai sievietes un bērnus.
Krievijas varasvīri faktu neatzīs un baidīsies bilst kaut vārdiņu par pilsoņu karu Čečenijā, tomēr kāds cits kara formulējums ir arī amerikāņu domātājam Semjuelam Hantingtonam. Saskaņā ar viņa teoriju Čečenijā notiekošās militārās akcijas varētu saukt par civilizāciju karu. Hantingtons, iedalot visu pasauli atsevišķās civilizācijās, savās teorijās paredzēja, ka nākotnē kari notiks nevis starp atsevišķām valstīm, bet gan tieši starp nosauktajām civilizācijām. Čečenijā ir sadūrusies ortodoksālā un musulmaņu civilizācija, pie tam Jordānijas pilsoņa Hataba, kas ir viens no čečenu kaujinieku vadoņiem līdzās Basajevam, izteikumi par to, ka Kaukāzā dzīvojošām tautām vajadzīgs islams un svētais karš, tikai pietuvina izraisījušos karu Hantingtona teorijai. Bijušais Krievijas premjerministrs Stepašins brīdinājis vietējos politiķus no izteikumiem, ka «Čečenijā būtu jāiznīcina visi bandīti līdz beidzamajam», jo tad būs jāiznīcina visi Čečenijas vīrieši.
Hatabs aicinājis visus islāmticīgos piebiedroties ticības brāļiem Čečenijā. Aptuveni tā arī Hantingtons iedomājās savas teorijas pārtapšanu praksē. Pašlaik čečenu pusē pret pieckārtēju skaitlisko pārspēku (nerunājot nemaz par kara tehnikas un tehnoloģiju pārspēku) cīnoties aptuveni 40 000 cilvēku, kas «iekusuši» kalnos un nebūt negrasās iekļauties krievu armijas plānos. Tā, ielenkdama Grozniju un ieņemdama rindu ciematu un otro lielāko pilsētu Gudermesu, iecerējusi izveidot no bandītiem attīrītas teritorijas. Kā pierādījusi realitāte, kaujinieki atgriežas «atkarotajās» teritorijās, jo, kā izteikušies paši «teroristi», krievu armija nevar būt visur.
Pilsoņu karš, civilizāciju karš, pret teroristiem vērsta militāra akcija vai vienā vārdā karš pamazām kļūst par Krievijas baiso ikdienu. Tas nebeigsies ne pēc mēneša, un jāšaubās, ka arī pēc gada. Jau tagad Krievijas Karavīru māšu apvienība ir norūpējusies par nelikumībām armijā un savu iesaukto dēlu sūtīšanu drošā nāvē. Kamēr ārvalstu politiķu bažas un māšu rūpes nonāks līdz varasvīru apziņai, kritušie civiliedzīvotāji un kareivji no abām pusēm «bruģēs» ieņemto ciematu un pilsētu ielas, bet politiķi siltos kabinetos kals plānus un zīmēs ar sarkanām bultiņām armijas virzību.
