Uz vienu no Latvijas kaimiņvalstīm – Baltkrieviju – varam palūkoties dažādi.
Uz vienu no Latvijas kaimiņvalstīm – Baltkrieviju – varam palūkoties dažādi. Vienam otram skats nostaļģijas pilns. Ir taču dzirdēts, ka ar kolhoziem un sovhoziem šajā valstī viss joprojām kārtībā. Katrs kaut ko dara un kaut ko saņem. Viss kārtībā arī ar valsts prezidentu Aleksandru Lukašenko. Pat tā prese, kas viņu kritizē, prezidentu mēdz dēvēt par batjku. Turklāt no valodas semantiskā viedokļa tas vairāk skan kā gādīgais tautas vadonis. Tajā pašā laikā daudz dzirdēts gan par demokrātisko iedīgļu – plašsaziņas līdzekļu un daudzmaz tirgus ekonomikas apstākļos funkcionējošas ekonomikas – totālu nīdēšanu pēdējo desmit gadu laikā. No vienas puses, viņš pastāv par savas tautas eksistēšanu vispārējas globalizācijas apstākļos, no otras puses, viņš nespēj pieņemt domu, ka nekas šajā pasaulē nestāv uz vietas.
A.Lukašenko fenomens (ja var izmantot šo vārdu) parādījās 1994. gadā, kad līdz tam nepazīstams sovhoza direktors pieteica sevi lielajā politikā. Turklāt uzreiz lielas valsts prezidenta statusā. Krievijas prezidents tobrīd bija Boriss Jeļcins, un šī valsts vienmēr pret apkārtējiem vairāk vai mazāk ir izturējusies kā pret saviem vasaļiem. Kad tika dibināta Neatkarīgo Valstu Sadraudzība, tas lielā mērā tika balstīts uz deviņdesmito gadu sākumam raksturīgo eiforiju, ka gadu desmitos kaldinātā savienība varētu būt vienīgā alternatīva bijušajām padomju republikām. Baltija parādīja, ka tā nav. Turklāt arī citu republiku politiskās elites nokļūšana varas augstumos darīja savu. Vidusāzijai, kur padomju vara parasti nebija plašāka par galvaspilsētu, bija atšķirīgas intereses. Aizkaukāzu satricināja savstarpējās vēsturē sakņotās nesaskaņas, Ukraina vienmēr mēģinājusi būt “pati par sevi”. Vien Baltkrievija bez lielām dabas bagātībām izrādījās kā bārene. Kad runa bija par daudzmaz reālu iespēju izveidot divu slāvu tautu – krievu un baltkrievu – valsti, tā bija A.Lukašenko cerība spēlēt “pirmo vijoli”. B.Jeļcinam, sava varas termiņa beigās kā žonglierim izvelkot Vladimira Putina kārti, izdevās baltkrievu kolēģa cerības sagraut. Abi ir vienlīdz spēcīgi spēlētāji, kas, kā stāsta abiem politiķiem tuvākās aprindas, viens otru īpaši necieš.
Tomēr Krievija ir vitāli ieinteresēta Baltkrieviju paturēt ietekmes zonā kaut vai kā buferi starp “briesmīgajiem” Rietumiem un savu robežu. Tas, ka plāns izdodas, var pārliecināties, ierodoties Baltkrievijā. Tur, izņemot kālija sāli, citas eksportējamas izejvielas nav atklātas. Taču, neskatoties uz abpusēju nepatiku, Lukašenko režīma eksistenci nodrošina Krievijas energoresursi par nesamērīgi zemām, salīdzinot ar pasaules biržām, cenām. Tālāk jau tas tiek reeksportēts, bet iegūtā peļņa nodrošina Baltkrievijai zināmu sociālo stabilitāti.
Pašlaik Baltkrievijas prezidents ir gana saprotams un pieņemams vairumam savas valsts iedzīvotāju. Viņš ir tāds pats kā vairākums. Arī viņam ir nostaļģiskas atmiņas par bijušo “vareno un nedalāmo”. Bailes no pārmaiņām, ko ienes straujie pasaules globalizācijas procesi. No tribīnes viņš augstākajām amatpersonām var mierīgi piedraudēt, ka aizdzīs, piemēram, valsts bankas vadītāju strādāt par apkopēju. Tajā pašā laikā viņam nav problēmu televīzijas kameru priekšā rādīt “vienkāršo puisi”, kas pirmo reizi mēģina uzspēlēt hokeju. Kā savā grāmatā par A.Lukašenko raksta Aleksandrs Feduta, ja “Minskas centra ielās izies 50 tūkstoši cilvēku, Lukašenko zaudēs varu, jo nespēs dot pavēli šaut uz tautu. Jautājums tikai – vai šie cilvēki izies ielās”. Jā, vai izies?
Tāda ir šī sarežģītā personība un viņa vadītā valsts. Patīk tas mums vai ne. Pašmāju “stingrās rokas” piekritējiem, iespējams, imponē Lukašenko tiešums un vismaz ārēji parādītā principialitāte. Demokrātijas adepti šķiļ piķi un zēveli šā prezidenta virzienā. Tikmēr mūsu uzņēmēji uz Baltkrieviju raugās ar visai pamatotām aizdomām, vai vērts tur kaut ko pasākt. Ļoti ātri mums aizmirsies, kā tas ir – baidīties teikt, ko domā, būt brīvam savās izpausmēs un, galvenais, atbildīgam par savu izvēli un rīcību. Nepaļaujoties uz batjku.
