18. februāra referendums par Satversmes grozījumiem, kas teorētiski varētu piešķirt otras valsts valodas statusu krievu valodai, daudziem nāk bez garīga pacēluma. Atceros, kāds tas bija 1991. gada 3. martā, kad vairāk nekā pusotrs miljons Latvijas iedzīvotāju balsoja «par» vai «pret» neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti. Atceros pacēlumu 2003. gadā, kad miljons gāja balsot «par» vai «pret» Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Toreiz virsroku guva uz Rietumu demokrātiju orientēta politika. 18. februāra referenduma rosinātājiem politiskā orientācija ir cita. Un tomēr viņi ir mūsu valsts pilsoņi un arī viņiem ir tiesības izteikties.Neizpratni rada trīsdesmit Saeimas deputātu (14 no Nacionālās apvienības, 15 no «Vienotības» un viena no ZZS) iesniegums Satversmes tiesai, kurā prasīts apturēt 18. februāra referenduma rīkošanu. Pirmkārt varētu jautāt, kur šie deputāti bija agrāk, kad par minētajiem Satversmes grozījumiem tika savākti 180 tūkstoši pilsoņu parakstu. Taču bēdīgākais, ka deputātu iniciatīvai cauri spīd neticība tam, ka valstij lojālie, latviešu kā vienīgajai valodai piekrītošie cilvēki varētu būt gana apzinīgi, lai referendumā piedalītos. Toties pretējā puse būs gana aktīvi. Neņemšos prognozēt, tagad jāsaka, iespējamā referenduma rezultātu. Taču domāju, ka tad, ja Satversmes tiesa nolems, ka referenduma rīkošana nav likumīga, sekas var iznāk bēdīgas. Atmodas laika autoritāte rakstniece Marina Kosteņecka paredz, ka tādā gadījumā politiskie trumpji nonāktu referenduma rosinātāju rokās. Proti, Satversmes tiesas lēmums varētu tikt pārsūdzēts un par referendumu lēmumu pieņemtu jau Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Manuprāt, arī šādā, nepievilcīgā politiskās spēles iznākumā Latvijas valsts valoda paliktu tikai latviešu, bet tiekties uz pazemojošu pērienu – kam gan to vajag.
