30 copes gadi pierādījuši, ka ne katru zivi vajag izvilkt
Esot copeslietas.lv ekspertos, joprojām iznāk ļoti daudz atbildēt uz jautājumiem, kas skar zivju iebarošanas un atrašanas problēmu. Zinu, ka internets ne katram ir pieejams un varbūt nemaz nav vēlmes tajā ieskatīties, tāpēc padalīšos ar zināšanām un varbūt kādam izpalīdzēšu ar savu pieredzi.Starta un turpmākā iebarošana – Vienmēr ir interesējis jautājums par tālāko ieēdināšanu pēc starta iebarošanas. Pēc cik ilga laika jādod papildu barojums, un vai tas neaizbaida zivis?Starta barojumā, ja makšķernieks nav sacensībās un blakus neeksistē konkurenti, parasti tiek izlikti aptuveni 50 procentu iebarojamās barības. Pēc tam vadāmies pēc apstākļiem. Tos nosaka zivju daudzums (par ko spriežam pēc aktivitātes). Ja izvēlētajā copes vietā valda pilnīgs klusums, nav vairāk jēgas neko ūdenī mest. Tas pats attiecas uz vārgu copīti, kuras rezultāts pirmajā stundā ir pāris zivteļu. Protams, pastāv varbūtība, ka zivs pienāks vēlāk, un ļoti bieži tā arī notiek. Šajā situācijā ieteikt perfektu recepti var tikai cilvēki ar utopisku domāšanu. Lai viņi man piedod…Aktīvas (vai daudzmaz aktīvas) copes gadījumā piebaroju parasti ik pa 30 – 40 minūtēm. Pilnīgi pietiek ar divām trim apelsīna lieluma bumbām. Zivs no tā neizbīsies pat tad, ja dziļums, kā, piemēram, uz līņiem, būs aptuveni 60 centimetru. Pilnīgi iespējams, ka būs aptuveni 20 minūšu pauze, bet tas arī viss. No uzklātā galda tā projām neies.Tikai «iedod pa zobiem»– Man ir problēma, kas jums droši vien liksies smieklīga. Makšķerēju sabarotā vietā no krasta, aptuveni 20 – 25 metru attālumā. Ēsmā naktenis vai mēslu slieka. Pludiņa svars septiņi grami. Ņem brekši, tie pludu nogulda, taču nekādi neizdodas piecirst. Pa retam gadās 400 – 600 gramu zivis, bet tas arī ir viss. Daudz tukšo piecirtienu.Es domāju, ka ļoti daudzi cīnās ar šo problēmu un nekādi pat vairāku gadu garumā nespēj ar to tikt galā. Būtībā viss ir ļoti vienkārši… It kā vienkārši, bet nepieciešams nedaudz padomāt. Slikti, ka nezinu dziļumu, kādā tiek makšķerēts, un vai tā ir upe vai ezers, bet pamatdoma ir šāda. Pavadiņas garums upē ar kaut vai nelielu straumi noteikti būs ap 70 centimetru. Savukārt stāvošā ūdenī pietiks ar 50 centimetriem, bet īsākas gan neieteiktu. Iedomājamies situāciju – breksis paceļ ēsmu un nogulda pludiņu. Tātad tas ir pacēlis, kā minimums, 50 centimetru pavadiņu plus vēl vismaz 10 centimetru pamatauklas, jo svins ieņem bezsvara stāvokli, ko apzīmē gulošais pludiņš. Ja visa darbība norisinās 20 – 25 metrus no krasta, tad nav grūti parēķināt leņķi no makšķeres spices līdz pludiņam un uz leju līdz svinam. Klāt nāk vēl pavadiņas garums, kas ir pacelts no grunts. Lai veiktu zivi ķerošu piecirtienu, nāksies izdarīt aptuveni 1,5 metru vēzienu. Taču visbiežāk makšķernieks it kā piecērt, bet patiesībā kustība ir aptuveni ap 70 centimetru, un tās nobeigums tikai maigi izvelk āķi ar ēsmu no brekša mutes. Labākajā gadījumā «iedod pa zobiem», un ar to arī viss beidzas. Nākamā problēma ir āķa izmērs. Ja cope ir kā uz naktstārpa, tā mēslu sliekas, tad kāpēc gan sarežģīt sev dzīvi un likt breksim izcīnīt kauju ar naktstārpu, ja pa rokai ir mēslu slieciņas, kas brekša mutei būs daudz pievilcīgākas un kārdinošākas. Turklāt tās arī vieglāk iestūķējamas mutē. Naktenis ir kārdinošs kumoss breksim, vimbai, karpai, karūsai, samam, zutim, un tā vēl varētu turpināt, bet jebkurā situācijā makšķerniekam zivij jāpiedāvā pēc iespējas mazākais kumosa gabaliņš, jo tad būs daudz tiešāks zivs mutes kontakts ar āķīti. Bet āķa izmērs ir atkarīgs no ēsmas lieluma. Ja šoreiz runājam par brekšiem, tad 12. numurs derēs sešiem līdz astoņiem baltajiem, 10. – mēslu sliekām, bet 8. – naktstārpam. Brīvība ēsmu izgaršot– Līnis ar fīderi. Kaut kas reāls vai sanāk tikai ākstīšanās? Vieta iemetienam ir 15 – 20 metru no krasta. Zāļu nav. Mani uztrauc pati copīte. Uz pludu acs piešauta, bet kā būs ar fīdera spici un kā tas līnis darbosies? Man nav ne jausmas.Viss, kas ir jauns un eksperimentēšanas procesā, vienmēr ir ļoti interesanti. Šī lieta un copes veids gan ir zināmi. Līnim, tāpat kā karpai, ir jādod brīvība ēsmu izgaršot un apēst. Karpa noteikti ir agresīvāka, bet līnis tāds gardēdis, kas bez steigas «izsūkās» pat motili, kur nu vēl naktstārpu. Ar fīderi var ļoti labi makšķerēt arī zālainās vietās un nebūt nav vajadzības pēc tīra lauciņa. Galvenais – lietot pareizu sistēmu. Tā kā tālu nav jāmet, jo līnis nav no bailīgajām zivīm, izmantojam vieglo barotavu un bez svina. Iebaro nevis tā, kā ierasts – ar fīdera vairākkārtīgu mētāšanu –, bet gan ar roku. Pavadiņa nav garāka par 30 centimetriem, bet tas ir situācijā, ja metam pa tiešo zālēs. Ja izvēlēts no zālēm tīrāks laukums, tad pietiks ar 50 centimetriem. Aukla nav jānovelk, kā to parasti darām, makšķerējot ar fīderi. Auklu atstājam maksimāli atslābinātu, jo līnim patīk ar ēsmu nedaudz «pabraukāt». Ja viņš sajutīs pretestību, no ēsmas centīsies atbrīvoties. Līnis ir iebarojamā zivs – Esmu dzirdējis, ka līni nemaz nevajagot iebarot. Atrodi vietu un sāc tikai copēt.Ja ir vēlme noķert ātrāk un vairāk, tad šī politika nederēs, ja nu vienīgi trāpi uz līņu eldorado. Tāpat var paveikties un uztrāpīt uz vietu, kur tikko kāds cits ir darbojies un itin pieklājīgi iebarojis. Pēc šādām situācijām rodas priekšstats, ka līnis ņem bez iebarošanas. Patiesībā jāzina, ka līnis tikai līdz aptuveni 200 gramu smagumam ir bara zivs. Pēc tam tas sāk savas patstāvīgas gaitas. Līnis noteikti ir iebarojamā zivs, un to ir pierādījuši mani vismaz 30 copes gadi. Vienā vakarā iespējams izvilkt vienu vai divus līņus, bet var izbaudīt copes priekus un, nekļūstot par «gaļenieku», pareizi iebarot, paņemt savus piecus atļautos eksemplārus, bet tos, kas ir mazāki par kilogramu, atlaist. Visam pa vidu, varu derēt, piedzīvosiet vismaz trīs iznācienus, kas sauksies «iedevu pa zobiem». Bet vai tad katru zivi nepieciešams izvilkt?
