Līdz mums nonāk informācija par divu pasauļu nesamierināmu cīņu. Cīņu starp kristiešiem un musulmaņiem.
Līdz mums nonāk informācija par divu pasauļu nesamierināmu cīņu. Cīņu starp kristiešiem un musulmaņiem. Cīņu, kur katra puse ir pārliecināta par savu taisnību, un kurā, visdrīzāk, nevar būt uzvarētāju. Taču starp šīm pasaulēm var eksistēt arī citas attiecības. Tās, ko cilvēce apdziedājusi un slavinājusi visos laikos neatkarīgi no reliģiskās piederības. Tad zaudē nozīmi naids, ko kurina reliģijas un politikas vārdā, jo pāri stāv no Dieva vai Allaha nākošais, ko latvieši dēvē par mīlestību…
Mūsu stāsts ir par Rasmu un Ali, kas pirms četriem gadiem satikušies Vācijā un nu jau audzina savu atvasīti – divus gadus veco Filipu, kuru tētis pirmo reizi ieraudzīja tikai šoruden. Mazais zēns ir kā tilts starp divām pasaulēm, kurās cilvēki pazīst gan sāpes un vilšanos, gan arī priekus un mīlestību. To visu izjutuši arī Rasma – latviešu meitene no Staļģenes un Ali – puisis no tālās Irākas.
Latviete un kurds Vācijā
Kā jau vairums jauniešu, arī Rasma pirms trim gadiem devās uz Vāciju – piepelnīties un arī valodas prasmi smelties. Augsburgā viņa gadu nostrādāja par auklīti zēnam vārdā Filips.
Alī Tania ir irākietis un uz Vāciju devies pirms sešiem gadiem. Irākā jauniešus iesauc obligātajā militārajā dienestā, un tā laikā viņiem jāpiedalās dažādās kara operācijās. «Ja esi armijā, tad ir jākaro. Jākaro piecus līdz desmit gadus. Piespiedu kārtā. Esmu pret Irākā pastāvošo Huseina režīmu. Nepiekrītu tam. Mūsu valstī tik ilgi nav miera! Patiesībā liela daļa irākiešu nepiekrīt šim režīmam un bēg no valsts. Protams, nelegāli,» stāsta Ali. Viņa ceļš uz Vāciju veda caur Franciju. Tagad viņš strādā sava tautieša picērijā par maizes cepēju.
Pirmā tikšanās bija diezgan prozaiska – uz ielas, kur Ali uzmanību piesaistīja meitenes (to vidū arī Rasma), kas nu pavisam nelīdzinājās vācietēm. Tā sākās Rasmas un Ali stāsts.
Rasma izlēma – bērniņš būs!
Kamēr Rasma apguva vācu valodu, abi vairāk sazinājušies ar žestu palīdzību, tika izmantota arī vārdnīca. Valodas barjera netraucēja viņu attiecībām. Ali stāsta, kad pieteicās Filips, viņš neesot bijis gatavs šai ziņai un atbildībai par ģimeni. Taču Rasma izlēma, ka bērniņš būs: «Aizbraucu no Vācijas, jo biju pārliecināta, ka manam bērnam jādzimst šeit, Latvijā. Zinu, ka cita manā vietā būtu izmantojusi izdevību un bērnam nodrošinājusi Vācijas pilsonību. Neesmu aprēķinātāja, dzīvoju pēc savām izjūtām un intuīcijas. Nekad neesmu vēlējusies ar bērnu piesaistīt Ali, tāpēc arī aizbraucu mājās, kaut bija iespēja palikt. Biju iepazinusi Ali un zināju, ka viņam vajadzīgs laiks, lai visu pārdomātu. Varbūt arī mātes nāve lika viņam daudz ko pārvērtēt.»
Dažādas bija ļaužu valodas un arī nevalodas dzimtajā Staļģenē. Visām nedienām palīdzēja tikt pāri jaunietes ģimene. Rasma pārcēlās uz dzīvi šķietami mazāk puritāniskajā Jelgavā. Dziļi sirdī dzīvoja cerība, ka Filips sagaidīs un iepazīs savu tēti. «Es nekad nebiju uzskatījusi, ka vīrieti var piesaistīt ar bērnu. To arī nemēģināju darīt. Sākumā mēs ar Ali pa retam sazvanījāmies. Filips auga. Zvani no viņa tēta kļuva aizvien biežāki. Aizsūtīju dēla fotogrāfijas, ko viņš parādīja savai mātei neilgi pirms viņas nāves. Filips bija pirmais un vienīgais viņas mazdēls,» stāsta Rasma.
Ali Vācijā visu pārdomāja un nolēma, ka Rasma ir tā meitene, ar kuru viņš vēlas dibināt ģimeni. Novembrī aizgājis atvaļinājumā, Ali ieradās Latvijā, lai redzētos ar Rasmu, viņas ģimeni un savu dēlu.
Latvijā – kopā ar savējiem
Rasmas ģimene Ali uzņēma ar prieku. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Rasmas sūtīto fotogrāfiju oriģinālu, asaras birušas pašas no sevis. «Tas bija kā sapnis,» vāciski stāsta Ali, apgalvojot, ka latviešu valodā zina pašus svarīgākos vārdus – «priekā!», «paldies», «bērns». Reizēm gan Rasmas draugi mēdz brīdināt par musulmaņu reliģijas nostādnēm, taču viņa atzīst, ka sirdij nepavēlēsi – tā nešķiro pēc reliģiskās piederības un pārliecības.
Abi kopā, tomēr šķirti
Tagad, kad abi Filipa vecāki ir sapratuši, ka vēlas būt kopā, pienācis šķiršanās laiks un Ali ir jau Vācijā. Nākušas klāt rūpes par nākotni – trijatā. Ali nav atmetis domu kādreiz atgriezties savā dzimtenē Irākā. Savukārt Rasma nezina, vai varētu dzīvot latviešiem tik svešajā valstī ar atšķirīgu kultūru, reliģiju un tradīcijām. Kā vienīgo izeju abi saskata dzīvi Vācijā – visi trīs projām no dzimtenes, taču kopā.
Filipa tētis gan neuzstājīgi, tomēr atzīst, ka vēlētos savu dēlu redzēt islama ticībai piederīgu. Pašlaik viņš ar mazo sarunājas vāciski un arī kurdu valodā. Zēnam ir arī tēta uzvārds. Par tautību gan vecāki ir vienojušies – kad Filips paaugsies, to izvēlēsies pats.
Kad lūdzu abus sarunu biedrus raksturot vienam otru, Ali bez pārdomām atbildēja, ka Rasma ir ļoti laba. Atzīdams sevi par karstasinīgu, viņš ir priecīgs, ka mīļotā meitene ir mierīga un līdzsvarota. Un laimīgs, ka, par spīti visam, Rasma viņu ir sagaidījusi.
Savukārt Rasma apstiprina, ka arī Ali ir mierīgs, taču vienlaicīgi arī pietiekami karstasinīgs un noteikti – greizsirdīgs, kas reizēm esot vienīgais strīdu iemesls. Filipa māmiņa un viņas ģimene uzteic arī tēta pavāra dotības, ar kurām ciemošanās laikā viņš spēja pārsteigt gan Rasmas ģimeni, gan arī viesus.
Irākā nedrīkst būt vientuļa māte
Ali stāsta, kad iepazinies ar latviešiem, secinājis, ka viņiem ar irākiešiem ir daudz kopīga. Arī Irākā līgavainis lūdz izredzētās roku viņas vecākiem. Pēdējais vārds gan piederot vīriešu kārtas pārstāvjiem. Ir reizes, kad pāri saprecina vecāki, nevaicājot jauniešu piekrišanu un iepazīstinot vienu ar otru tikai kāzu dienā. Mulla jauno pāri parasti laulā līgavas mājās. Tāpat kā latvieši, arī kurdi mij gredzenus. Ali atzīst, ka Irākas vīriešu raksturīga iezīme esot greizsirdība. Ja reiz esi precējies, tev nekādā ziņā netiek piedoti sānsoļi – ne sievietēm, ne arī vīriešiem. Lai arī Irākā ir atļauta daudzsievība, šādu ģimeņu tur ir maz. Precības ar kristieti irākiešiem nav aizliegtas, taču viņi nedrīkst mainīt savu ticību. Ali ir draugi, kas apprecējušies ar vācietēm, krievietēm, taču viņi dzīvo Vācijā. Irākā viņš par šādām jauktajām laulībām neesot dzirdējis. Kad vaicāju, vai Irākā ir vientuļas māmiņas, Ali atbild, ja sieviete paliek stāvoklī, viņai ir jābūt vīram. Palieku uzstājīga – bet ja nu tomēr. Ali smaidot atkārto: «Viņai jābūt vīram!»
Nākamajā vasarā Ali ir ieplānojis atkal braukt uz Latviju un lūgt savas meitenes roku. Uz jautājumu, vai Rasma ir gatava kļūt par sievu, viņa atbild, ka diezin vai teiktu «nē», jo mīlestībai pretoties esot pretdabīgi…
