Pēc vispārpieņemtās Boforta 12 ballu vēja stipruma vērtēšanas skalas ar 12 ballēm apzīmē orkānu, kura ātrums pārsniedz 29 m/s.
Pēc vispārpieņemtās Boforta 12 ballu vēja stipruma vērtēšanas skalas ar 12 ballēm apzīmē orkānu, kura ātrums pārsniedz 29 m/s. Kokus gāž jau 10 ballu stipra vētra ar ātrumu 22 – 25 m/s. Vēju, kura stiprums pārsniedz 35 m/s, neiztur neviena vecāka skujkoku audze.
Pārbaudot orkānu postījumus, konstatēts, ka pret stihiju visizturīgākās ir jaunaudzes (kociņi vēl lunkani, un to vainagi sniedzas līdz pat zemei). Vidēja vecuma audzēs visbiežāk sastopamas vējlauzes, bet vecākās audzēs – pārsvarā vējgāzes (kad koki tiek izgāzti ar visām saknēm). Lai gan vecākiem kokiem stumbri kļūst ne tikai resnāki, bet arī mehāniski izturīgāki (uz to norāda ārējie šaurie gadskārtu gredzeni), saknes jau nereti ir cietušas no trupes un kļuvušas nestipras.
Vējgāzes biežāk sastopamas samērā līdzenās vietās ar optimālo gruntsūdens līmeni 60 – 100 cm. Tur koku saknes nesniedzas dziļi un gruntsūdens tuvumā izbeidzas ar sīki sazarotu bārkšsakņu tīklu. Stabilie mitruma apstākļi nodrošinājuši labu pieaugumu, un koki izauguši augsti.
Vietās, kur gruntsūdens ir tik sekls, ka tas traucējis koku augšanu, stihija ir pārciesta ar mazākiem zaudējumiem.
Orkāns posta visu sugu audzes. Visvairāk, protams, tiek izgāztas un salauztas priedes un egles. Pirmkārt, tie ir arī visizplatītākie koki Latvijā (priedes – 49 % no visiem Latvijas kokiem, egles – 19%). Otrkārt, ziemā jeb bezlapu stāvoklī vējam vislabāk pretojas lapu koki. Visizturīgākie ir ozoli un oši, taču to mūsu mežaudzēs ir pārāk maz.
Tādēļ nevajadzētu aizrauties ar lielu egļu tīraudžu radīšanu, bet tām piemistrot augšanas apstākļiem atbilstošas lapkoku sugas, galvenokārt ozolu, osi, arī bērzu un melnalksni. Ļoti liela nozīme ir pareizai mežmalas izveidošanai audžu rietumu, ziemeļrietumu un dienvidrietumu pusē. Dabiskos apstākļos mežmalu veido raukti, zaraini koki un krūmi. Stiprs vējš atliec mežmalas kokus uz sāniem, tie saslēdzas vēl ciešāk, radot vējam necaurejamu barjeru (“žalūziju efekts”). Trenētie mežmalas koki spējīgi spītēt pat stiprām vētrām. Ja mežmalu nocērt, pārējo audzi var izpostīt pat vidēja stipruma vējš.
Šādi veidota mežmala tomēr nav vispiemērotākā orkāna gadījumā. Lai cik tas neliktos paradoksāli, vējš tomēr ir “jālaiž” mežā, jāizvairās no blīvas aizsargsienas radīšanas tā ceļā. Turklāt gaisa masas jāvirza nevis pret koku vainagiem, bet iespējami zemāk – pret stumbru lejasdaļu, kur tas nespēj nodarīt ļaunumu. Mežmalai jābūt caurpūšamai. Apmēram 30 metru platumā tā jāveido no vēja izturīgajām sugām. Pašā mežmalā attālumiem starp koku stumbriem jābūt 5 – 7 metri. 50 metru dziļumā tam pakāpeniski jāsamazinās līdz normālam. Turklāt koku stumbri ir atzarojami, lai tie atvieglotu gaisa kustību. Šādi veidota mežmala uztver orkāna triecienu un pamazām to novājina. Apmežojot lielākas platības, ik pēc 150 – 200 metriem jāierīko vēja izturīgas barjeras lapkoku joslu veidā.
Izmantojot M.Buša un J.Kronīša rakstus (LLU Meža fakultātes materiāli), sagatavoja Gaitis Grūtups
