Rīgā atklāta Lolitas Zikmanes jubilejas personālizstāde
Lielais interesentu pieplūdums pašā aizvadītās nedēļas viducī izstādes atklāšanā Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā (11. Novembra krastmalā 35 Rīgā) apstiprināja, ka Lolita Zikmane joprojām ir ļoti nozīmīga personība latviešu mākslā. Mākslinieces 70 gadu jubileja Jelgavā šogad jau nosvinēta «īstajā datumā» – 4. jūnijā – ar izstādes atklāšanu galerijā «Suņa taka». Nu kārta daudz ietilpīgākai ekspozīcijai galvaspilsētā.«Te ir darbi no visiem laikiem,» īsi pirms savas personālizstādes, kurā eksponēti četrās desmitgadēs tapuši darbi, atklāšanas rezumēja L.Zikmane. «Lolita Zikmane kopā ar citiem tā laika jaunajiem grafiķiem veidoja nozīmīgu pienesumu Latvijas mākslā,» savā anotācijā atzīmējis arī izstādes kurators Guntis Švītiņš, īpaši uzsverot mākslinieces «emocionālo un jūtīgo pasaules tvērumu un sievišķīgo eleganci».Šo neparasto skatījumu papildināja arī augsti profesionāls tehniskais sniegums, kurš fascinēja ne tikai vietējos oforta speciālistus, bet arī mākslas pazinējus ārvalstīs. To apliecina prēmijas Tallinas, Berlīnes, Viļņas un citās starptautiskās izstādēs.Paralēli grafikai L.Zikmane nereti strādāja arī ar temperu, tā veidojot līdzsvaru starp melnbalto un krāsaino. Sākoties jaunajam gadu tūkstotim, L.Zikmane galvenokārt glezno. Pārsvarā tās ir ainavas un klusās dabas, kuras vēsta par dabas noskaņām, mākslinieces sajūtām un detaļu romantiku.L Zikmane dzimusi 1941. gadā Rīgā, kopš 1966. gada dzīvo mūsu pilsētā un kļuvusi par vienu no Jelgavas Mākslinieku biedrības balstiem un īstu pilsētas patrioti. «Man darbnīca ir ļoti labā vietā, netālu no Sv.Jāņa baznīcas, un es no sava sestā stāva katru dienu skatos uz pilsētu kā uz allaž jaunu brīnumu,» reiz izteikusies L.Zikmane, un daļu no šiem brīnumiem redzam arī izstādē. Poētisms iepretī reālismamAija Zariņa, māksliniece, LMS galerijas vadītāja Redzami arī darbi, kas savulaik veidojuši manus pirmos priekšstatus par latviešu mūsdienu mākslu. Lolita Zikmane piederēja tai grupai, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Latvijā veidoja jaunu mākslas valodu. Poētismu iepretī tolaik valdošajam sociālistiskajam reālismam. Mākslas valoda, kas izkopa līdzības, simbolus. Es un citi gleznotāji, kas tajā laikā iestājās Mākslas akadēmijā, no šīs lakoniskās grafiskās valodas daudz ko mācījāmies.
