Plašās Padomju Savienības izsūtījumu un nometinājumu Gulaga arhipelāgā zīmīgu vietu ieņem Komi Republikas pilsēta Inta. Šī ģeogrāfiskā vieta, kas beidzamajā laikā bieži tiek minēta represijās cietušo atmiņās, pirmskara Latvijā nebija dzirdēta. Ar šo dabas nostūri galējos ziemeļos man nācās iepazīties 1948. gadā. Tiku apsūdzēts par darbošanos nelegālā pretpadomju organizācijā «Daugavas sargs» un pēc septiņu mēnešu ilgas izmeklēšanas Daugavpils cietumā līdz ar citiem 28 tās dalībniekiem notiesāts uz 25 brīvības un pieciem tiesību zaudēšanas gadiem ar mantas konfiskāciju. Tā sākās grūtais deportācijas ceļš svešatnē. Kurp mūs vedīs, neviens nezināja. Priekšā gaidīja daudzi pārsēšanās un šķirošanas punkti: Rīga, Maskava, Gorkija, Kirova, Vologda, Kotlasa un beidzot – Inta. Mūs, lopu vagonu «pasažierus», izsēdināja nelielas mazapdzīvotas dzelzceļa stacijas atzarojumā. Nevienam nebija ne mazākās jausmas, kas ir šis galapunkts. Tikai varējām secināt, ka esam tālu ziemeļos. Par to liecināja piesnigusī tundra (kaut bija tikai septembris) un sniegotās gāles pie horizonta. Es negribu garlaikot ar stāstu par ceļojuma «ērtībām», pārsūtīšanas cietumu drūmajām ainām, telpu šaurību un smacību, antisanitārajiem apstākļiem, sadursmēm ar kriminālnoziedzniekiem – par šīm šausmām ir jau pietiekami dzirdēts, jo visi deportācijas procesi ir analoģiski. Lai gan atmiņu restaurācijas gaitā bieži virsroku ņem ne notikumu vēsā analīze, bet subjektīvās emocijas, kas ne vienmēr atspoguļo patiesību. Vienos pārsvaru gūst neizdzēšamais pāridarījumu sūrums, citos – piedzīvojumu romantisms. Bet es gribētu pastāstīt par Intas tapšanas vēsturi.Jau cariskās Krievijas zinātniekus nodarbināja galējos ziemeļos slēpto izrakteņu problēma. Tajos laikos atpalikusī tautsaimniecība un tehnikas trūkums nespēja nodrošināt šo attālo apgabalu pienācīgu izpēti. Tikai 1924. – 1927. gadā ģeoloģijas zinātņu profesora A.Černova vadītās ekspedīcijas pierādīja Pečoras baseina izrakteņu bagātības. Līdzās ģeologiem sāka veidoties pirmās iedzīvotāju apmetnes. 1931. gadā topogrāfu kartēs parādījās vietas nosaukums – Inta. Tas cēlies no upes nosaukuma, bet no kurienes un kad upe to ieguvusi, ziņu trūkst. Zinātnieki pieļauj, ka šī toponīmija radusies Skandināvijas valodu ietekmē (komi valoda pieder somu-ugru grupai).1936. gadā izveidojās neliels ciemats upes kreisajā krastā ar zemnīcām, barakām, noliktavām. 1937. gadā Padomju Krievijas valdība pieņēma rīkojumu par dzelzceļa Kotlasa – Kožva – Vorkuta būvi. Sākās speckontingenta iepludināšana, radās pirmās ieslodzīto zonas – Inta sāka straujāk veidoties. Trīsdesmito gadu beigās, kad Eiropā brieda karš, PSRS bija spiesta pievērst sevišķu uzmanību ziemeļu rajoniem, kur bija lielas izrakteņu bagātības, bet trūka pievedceļu. Drudžaini sākās dzelzceļa maģistrāles būvniecības darbi, kas ar pārmērīgām pūlēm un lieliem cilvēku upuriem tika paveikti divos gados. Uz Intas ciematu tapa pievedceļs 12 kilometru garumā. Satiksme ar «lielo zemi» tika nodrošināta – sākās intensīva celtniecības materiālu, tehnikas un strādnieku, sevišķi ieslodzīto, ievešana. No Viduskrievijas veseliem ešeloniem veda «dzimtenes nodevējus», kā arī sievietes un speciālistus. 1942. gadā Intlagā jau bija ap 9200 ieslodzīto. Ar katru gadu lēto darbaroku skaits strauji auga. Ieguves šahtu būvdarbi prasīja milzum lielu fizisko spēku. Par spīti lielajam upuru skaitam, pirmās ogles no Intas uz Krievzemi aizplūda 1943. gada beigās.1944. gadā sāka iezīmēties nākamās ogļraču pilsētas ielas ar divstāvu guļbūvju mājām (tās kalpo arī šodien). Būvdarbi ritēja gausi, jo trūka celtniecības materiālu, transporta, arī dabas apstākļi bremzēja darbu. Tundras purvainība vasarā ir grūti pārvarama, bet ziemās darba ražīgumu nesekmēja bargais sals. Zirgu pajūgi grima gan kūdrainajos dubļos, gan dziļajos sniegos. Tikai 1959. – 1960. gadā pilsētas galvenās ielas tika attīrītas no biezās kūdras kārtas un tās vietā savesta grants, ko pārklāja ar biezu betona kārtu un asfaltēja. Gājēju koka laipas nomainīja īstas asfalta ietves. Pēc kara pilsēta attīstījās vēl straujāk. Šahtas, kas bija izvietotas piecu kilometru rādiusā no centra, pakāpeniski palielināja savas jaudas. Strādniekiem piepulcināja karagūstekņus un jaunus ieslodzītos. Visus vajadzēja nometināt, pabarot un apsargāt, šim nolūkam kalpoja pārdislocētās armijas daļas. Ārpus pilsētas izveidojās īpašs lēģerzonu tīkls ar nosaukumu «Minlag». Četrdesmito gadu beigās jau bija astoņi ar dzeloņstieplēm iežogoti lēģerpunkti, katrā mitinājās no trīs līdz pieciem tūkstošiem ieslodzīto – «dzimtenes nodevēji», «tautas ienaidnieki» un «kara noziedznieki». Tie bija Minlaga uzplaukuma gadi. Tā tika īstenota Staļina programma «Pārvērtīsim plašo ziemeļu tundru auglīgos dārzos!» «Komunisma cēlāji» spaidu darbos strādāja šahtās, celtniecībā, ķieģeļfabrikā, kokapstrādes kombinātā, remontmehāniskajās darbnīcās, ceļu būvē u.c. Režīma atslābums sākās pēc Staļina nāves un Berijas notiesāšanas, kad speciālas valdības veidotās komisijas sāka izskatīt lietas un daudzus atbrīvoja pirms termiņa. 1954. gadā Inta ieguva pilsētas statusu. Kad Minlags tika likvidēts un ieslodzītie masveidā atbrīvoti, daudzi aizbrauca tūlīt, bet tie, kuriem izbraukšana bija liegta, kā arī tie, kas gribēja nopelnīt ceļa naudu, palika strādāt uz brīvlīguma pamata. Administrācija līgumus slēdza labprāt, jo stāvoklis veidojās katastrofāls – darbavietas masveidā tika pamestas. Lēģeržogi bija noņemti, bet barakas pārbūvētas par dzīvokļiem. Vīri izsauca pie sevis sievas, bērnus, jaunieši – līgavas, tā vairojot pilsētas iedzīvotāju skaitu. Norisinājās pāreja no ieslodzīto lētā darba izmantošanas uz brīvlaisto darba līgumu noslēgšanas sistēmu. Strādniekus vervēja arī citos novados un sevišķi demobilizēto karavīru vidū. Pilsēta pletās plašumā un auga vairākstāvu augstumā. Viena no izcilākajām celtnēm, kas paceļas virs pārējiem namiem un kalpo kā Intas vizītkarte, ir ūdenstornis (attēlā). Der minēt šīs unikālās celtnes autoru, jo par to valda domstarpības. Tātad: I.Homenko – arhitekts projektētājs, A.Tamveliuss – arhitekts mākslinieks (zviedrs), B.Holostovs – inženieris celtnieks. Ziemeļu joslas pilsētu vidū Inta vairākus gadus pēc kārtas tika atzīta par uzvarētāju tīrības un labiekārtotības ziņā. No 1955. gada par pilsētas galveno arhitektu strādāja mūsu tautietis Vilhelms Kārkliņš. Miris Intā 1966. gadā un apglabāts jaunajos pilsētas kapos, bet viņa sieva Marija joprojām dzīvo Intā.Iedzīvotāju skaita ziņa Inta līdzinās Jelgavai – ap 70 000. Sastāvs – daudznacionāls, valdošā valoda – krievu, arī komi. Iebraucēji, pastaigājoties pa plašajām ielām, nemaz nenojauš par tiem baigajiem pilsētas tapšanas gadiem un «brīvprātīgo entuziastu» likteņiem. No kādreiz strādājošām šahtām vairākas ir jau slēgtas mazā ogļu pieprasījuma dēļ – mūsdienu pārvērtības ienesušas savas korekcijas.Intā viesojušies daudzi populāri kinoaktieri, teātra trupas, ansambļi, sevišķi sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. 1961. gadā ar koncertprogrammu intiešus iepriecināja no Latvijas atbraukušais ansamblis Eglona Jansona vadībā ar Harija Hoļca piedalīšanos. Vairākas reizes Intā viesojusies aktrise un režisore Dzidra Ritenberga (bija precējusies ar intieti, izcilo režisoru Jevgeņiju Urbanski). 1972. gadā kopā ar vairākiem krievu dzejniekiem Intā ciemojies tā laika «Karoga» redaktors dzejnieks Andris Vējāns. Pēc Minlagā sodu izcietušo dramaturgu J.Frīda un V.Dunska scenārijiem kinostudijā «Mosfiļm» Intā uzņemtas divas mākslas filmas – 1956. gadā «Notikums astotajā šahtā» (režisors Vladimirs Basovs) un 1963. gadā «Reiz dzīvoja vecis ar veceni» (režisors Grigorijs Čuhrajs). Abi režisori labi pazīstami padomju kinomākslā, diemžēl jau mūžībā. Inta – jauna, uz mocekļu kauliem būvēta, sūriem sviedriem un asinīm slacīta, bargu klimatisko apstākļu apdvesta – kļuva plaši pazīstama arī tālu aiz PSRS robežām. Minlaga kontingents sastāvēja no visu nāciju pārstāvjiem, sākot ar angļiem un beidzot ar zviedriem, neskaitot PSRS republiku iedzīvotāju tautības. Izbraucot uz savām dzimtajām vietām, katrs līdzi aizveda drūmās atmiņas par mocībās pavadītajiem gadiem. Tiem nelaimīgajiem, kuri uz mūžīgiem laikiem guldīti aukstajā Komi zemē, 1956. gadā kopējiem cietušo spēkiem vecajos kapos uzcelts piemineklis «Dzimtenei» ar Edvarda Sidraba veidoto Mātes Latvijas tēlu. Tagad drūmo pilsētas vēsturi pēta un pagātnes materiālus apkopo biedrība «Memoriāls» un vietējais muzejs.Kad 1980. gadā atstāju Intu, manu jaunības gadu pilsētu, kur pavadīti 32 gadi, atvadu nopūtā izlauzās daži rūgtuma pilni vārdi, jo arī kāda mana sviedru lāse un asaru pērle uz mūžīgiem laikiem paliek iemūrēta pilsētas pamatos.
