Dzīve neapšaubāmi ir grūta. Mazās algas un pensijas, lielie nodokļi, dārgie dzīvokļi, bezdarbs.
Dzīve neapšaubāmi ir grūta. Mazās algas un pensijas, lielie nodokļi, dārgie dzīvokļi, bezdarbs. Karstais laiks, trakais sausums, spēcīgās lietus brāzmas. Bezkaunīgie kaimiņi, klačīgie kolēģi, skaudīgie radi, kašķīgie veči, neklausīgie bērni… Šis ir tikai maziņš iesākums iespējamajam negāciju uzskaitījumam. Un jo vairāk tās piesaucam, jo smagāka nasta liec mūsu muguru kuprī un velk seju niknuma grimasē. Ko ārzemnieki, iebraukuši Latvijā, ievēroja vispirms? To, ka cilvēki staigā drūmi, ka dusmojas par otra vismazāko kļūmīti. Nudien, paskatīsimies paši uz sevi!
Pilsētas labiekārtotāji apzāģē liepiņas gar Lielo un citām ielām. Ko jelgavnieki? Lamājas, ka pilsēta tiek samaitāta, Lielo ielu izsmējīgi par Stabu ielu saukā.
Pilsētas autobusu parks nopircis jaunus busiņus, tagad pilsētā kursē taksobusi. Bet ko pasažieri? «Vai tad par šitādiem kropļiem naudu vajadzēja izdot! Kas tie par kāpšļiem! Pati redzēju, kā viena sieviete izvēlās!»
Autobusu parkā saremontēti un nokrāsoti vecie autobusi. «Priekš kam naudu vajadzēja tērēt! Labāk biļetes cenu būtu nolaiduši. Kas tad te ir – vecie caurumi aizmālēti. Domā, ka mēs kādi muļķi.»
«Ko man tas dakteris izrakstījis! Salmi, ne zāles. Un māsiņa dur kā zirgam. Cik slima ienācu, tik esmu! Neko šie man nevar līdzēt, neko,» cauru dienu vaid un sūrojas slimniece un citas piebalso: «Jā, jā, man ar’…»
«Oh! Oh! Nu gan uzcirtusies. Papagailis, ko domājies! Vienos raibumos, no galvas līdz papēžiem. Kur to naudu ņem? Tak jau spekulē, grib kādai vīru nocelt,» špriež večas, uz soliņa pie mājas sasēdušas un uzposušos meiču ieraudzījušas.
«Zagļi, visi zagļi tai valdībā! Ka tik sev dabū’ ko ieraut. Šķēlem Latvijas pārstrāde pieder, visu sev kabatā sabāzis. Domājies par pliku velti viņš Latviju cels?» «Jaunu valdību taisa. Ar Krastu! Ko šie tur sataisīs. Tauta kā bija nabaga, tā paliks,» tās ir mūžam neapmierināto politiķu amatieru mūžīgās runas.
«Vaboles vai skaiti, ka cilvēku neredzi!» un pamatīgs grūdiens sānos «atmodina» gājēju, kurš iedams Jelgavu aplūko un mazlietiņ uzgrūdies pretimnācējam.
«Kur lien! Govs tāda, uz kājas uzkāpa! Kas nu būs, pāri galvai līdīsi?» – tā ir tikai tūkstošā daļa no tā, kas skan pārpildītā pilsētas autobusā.
Protams, tas viss notiek: kāda no apzāģētajām liepiņām paliek bez lapām, kāds braucējs taksobusā kāju noliek garām kāpslim, kāda meita kādai sievai «noceļ» vīru… Un var par to sūkstīties un niknoties caurām dienām. Bet vai tāpēc uz ielas neviens vairs neklūp un vīri kreisu soli nesper? Vai tāpēc valdību atlaidīs un autobusos biļetes nevajadzēs?
Dzīvē ir tieši tik pat daudz laba, gaiša, pozitīva. Tikai tam parasti aiziet garām. Nu tas taču pats par sevi saprotams, ka kāds pieliecas un palīdz māmuļai salasīt no tīkliņa izbirušus kartupeļus, ka kāds pieliek roku, lai palīdzētu ratiņus ar mazuli uz ietves dabūt, ka valdības mainās un demokrātija valstī attīstās. Ka talonu nevajag, lai cukuru un grūbas nopirktu! Vai par to nevar seju smaidam atbrīvot? Nu tā – iet un smaidīt. Par visu labo, kas ir mūsu dzīvē. Un par to, ka pretimnācējs smaida, ka meitenes smukas un puiši arī, ka bērni aug. Ka ir labākas rītdienas cerības un daudz kas cits labs un skaists. Tā ir mūsu pašu izvēle – kā uz dzīvi paskatīties. Ar īgnumu un naidu vai optimismu un cerību.
Neviens taču nedomā, ka, piemēram, zviedriem Zviedrijā nav problēmu, ka viņiem viss no gaisa birst. Bet neesmu nekur citur tik daudz smaidošu cilvēku uz ielas redzējusi kā Stokholmā. Vienkārši ar smaidu uz lūpām ir daudz vieglāk grūtības pārvarēt.
Pamēģināsim! Šodien pat.
