Pirms nedēļas biju liecinieks interesantai sarunai. Tikās divi augsta ranga militārie speciālisti – mūsu vecās zemūdenes «Ronis» komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš un nesen kā atvaļinātais amerikāņu ģenerālis Vilmārs Kukainis.
Pirms nedēļas biju liecinieks interesantai sarunai. Tikās divi augsta ranga militārie speciālisti – mūsu vecās zemūdenes «Ronis» komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš un no trimdas latviešiem nākušais, nesen kā atvaļinātais amerikāņu ģenerālis Vilmārs Kukainis. Viņu sarunas pirmais temats bija 11. septembris. «Roņa» komandieris teica: «Es saprotu, ka Palestīnā vai Izraēlā, arī Indijas un Pakistānas konfliktā ik pa laikam gadās, ka kāds vienpatnis – fanātiski noskaņots terorists izdara pašnāvību, uzspridzinoties sabiedriskā vietā. To tiešām ir grūti paredzēt un novērst. Taču lidmašīnu nolaupīšanā un novadīšanā uz debesskrāpjiem un Pentagonu bija iesaistīts vismaz 19 cilvēku. Viņu centieniem, sadarbībai taču vajadzēja būt agrāk pamanītai!»
Ģenerālis Vilmārs Kukainis lielā mērā piekrita Hugo Legzdiņa sašutumam. Viņš tikai piebilda, ka neilgi pirms šīs traģēdijas ASV kongress jūtami «nogriezis» līdzekļus izlūkdarbībai valsts drošības jautājumos. Pēc 11. septembra nauda šīm vajadzībām piešķirta no jauna, un varbūt arī tieši tāpēc turpmākais laiks Rietumu pasaulē bijis mierīgāks. Ne jau par visu, kas drošības labā ir izdarīts, tiek informēti žurnālisti, bet rezultāts runā pats par sevi.
Attiecībā uz Afganistānas bombardēšanu, meklējot teroristu līderi Osamu bin Ladenu, atbalstu viedokli, ka tas nebija gudri. Drīzāk rupji, gļēvi un galu galā, kā varēja paredzēt, neefektīvi. Man pirms gadiem piecpadsmit bija izdevība pajautāt padomju lidotājiem, kā viņi no saviem augstumiem spēja noteikt, kurš afgānis lojāls padomju atbalstītajam režīmam un kurš ir dumpinieks modžaheds. Atbildes nebija pārliecinošas. Kāds padomju virsnieks pat ieminējās, ka modžahedus varot noteikt pēc tā, ka viņiem ir zirgi. Nabadzīgie zemnieki tādus nopirkt nevarot… Droši vien ar jau modernāku tehniku bruņotie amerikāņu lidotāji spēj vairāk. Tomēr, ja domājam par 11. septembra terora aktu upuriem, tad viņiem vajadzētu pieskaitīt arī tos afgāņu mierīgos iedzīvotājus, kas gāja bojā sabiedroto atbildes, drīzāk atriebības, triecienā. Pretējā gadījumā mēs veicinām to, ka pasaule dalās nabagajos (kuriem turklāt ir daudz bērnu un pavisam citādas demogrāfiskās problēmas) un bagātajos, kuriem pēcnācēju diemžēl ir maz un kuriem arvien grūtāk ir noturēties pie savas līdzšinējās varas.
