Esmu pensionāre. 1. vai 2. jūlijā (īsti neatceros) satiku savu paziņu.
Esmu pensionāre. 1. vai 2. jūlijā (īsti neatceros) satiku savu paziņu. Viņa uzaicināja mani uz savu dārziņu. Garām gājām veikalam «Kraukļa krājumi» (Dobeles šosejā).Iegājām tajā. Pirku kefīru un baltmaizi. Devu pārdevējai vienu latiņu, viņa to žigli iemeta kastītē pie pārējās naudas, bet man iedeva prasīto preci un atlikumu – 2 santīmus. Es sāku teikt, ka iedevu latu. Viņa kliedza, ka es esot iedevusi piecdesmit santīmu, ka viņai manu naudu nevajagot, ko es iedomājoties, viņa tūlīt saskaitīšot. Tad pārdevēja izņēma no naudas kastītes kaudzīti naudiņas, lādīti aizstūma ciet, naudiņu saskaitīja, summu uzsita uz kalkulatora un, man rādot, atkal bļāva, ka viņai manu naudu nevajag. Diena bija sabojāta, es biju izbārta.
Vairākas dienas baidījos iet veikalā kaut ko pirkt. Tik neaizsargāta jutos. Bet tad ievēroju, ka pārdevējas pircēju doto naudiņu tur rokās vai liek uz kases aparāta, vai kā citādi. Nekur neredzēju, ka naudu uzreiz mestu atvilknē. Ej nu pēc tam pierādi! Dievs vien zina, kam taisnība.