Strauji augot tai budžeta daļai, kas tiek tērēta sociālajām vajadzībām, Labklājības ministrija (LM) nākusi klajā ar piedāvājumu agrāk, nekā plānots, sākt paaugstināt pensionēšanās vecumu. 2014. un 2015. gada 1. janvārī to paredzēts palielināt par trim mēnešiem, bet no 2016. gada ik gadu celt par pusgadu, līdz 2020. gadā būs sasniegts 65 gadu vecums. Ierosināts arī palielināt minimālo darba stāžu. Pašlaik, lai pretendētu uz vecuma pensiju, jābūt vismaz desmit gadu stāžam, bet LM ierosina, sākot ar 2014. gadu, to paaugstināt līdz piecpadsmit gadiem, savukārt 2020. gadā sasniegt 20 gadu minimālā stāža robežu.
Voldemārs Bariss, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns:Uzlūkojot paaudzi, kam drīzumā būtu jādodas pensijā, redzam, ka tie ir cilvēki, kuri pārdzīvojuši nabadzīgos pēckara gadus, kolhozus, darbu visai kaitīgos apstākļos rūpnīcās. Arī deviņdesmitie gadi nebija viegli. Tīri cilvēcīgi viņi ir pelnījuši aiziet pensijā tajā vecumā, kāds noteikts patlaban. Taču diskusiju par pensijas vecuma palielināšanu rosina finansiāli faktori, demogrāfiskā situācija, kas nākotnē vēl varētu pasliktināties. Mani satrauc pēdējā laika valdību tehnokrātiskā attieksme, nevēlēšanās aiz budžeta skaitļiem redzēt cilvēkus. Pensionāri tiek uztverti kā budžeta slogs, no kura jātiek vaļā. Es nepārzinu sociālā budžeta nianses, taču uzskatu, ka ir jāmeklē varianti, alternatīvas pensijas vecuma palielināšanai. Satrauc arī tas, ka nekas būtisks nav izdarīts, lai paaugstinātu dzimstību un mazinātu jauno cilvēku aizbraukšanu uz ārzemēm. Almants Reinbergs, SIA «Alvima» rīkotājdirektors:Pats kā pavecāks cilvēks to vērtēju negatīvi. Kad tad mums, 1959. gadā dzimušajiem, vispār būs pensija?! Taču, no otras puses, tas ir neizbēgams solis, jo citādi sabruks pensiju sistēma. Migrācijas dēļ mēs paliekam arvien mazāk, bet vidējais mūža ilgums aug. Manā uzņēmumā ir ap piecdesmit darbinieku. Tostarp arī vecāki cilvēki. Viņi bieži vien strādā centīgāk par jaunajiem. Pāvils Cvetkovs, atvaļinātais virsprokurors:Visām profesijām nevar būt vienāds pensionēšanās vecums. Strādāt tiesībsargājošajās iestādēs, kur nemitīgi atrodies stresā, pēc sešdesmit vairs nevajadzētu. Nedomāju, ka arī skolotājiem ir mierīgāka dzīve. Tagad, atrodoties atpūtā, no malas redzu, kāds viens otrs bijušais kolēģis izskatās. Es tad saku: «Ejiet, zēni, atpūsties! To jūs esat godīgi nopelnījuši.» Bet cilvēkam ir bail, kas ar viņu notiks, aizejot pensijā. Taču ir godīgi un vīrišķīgi sev jāpasaka: «Viss, cauri! Es vairs nevaru pavilkt tā kā tolaik, kad man bija četrdesmit.» Tagad, pensijā būdams, lasu augstskolā lekcijas, iesaistos sabiedriskās izdarībās un, galvenais, – auklējos ar sešiem mazbērniem. Kas skaistāks var būt pasaulē! Andra Zvirbule-Bērziņa, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes profesore:Droši vien citas alternatīvas, kā palielināt pensijas vecumu līdz 65 gadiem, nav. Vecajās ES valstīs tas ir pat lielāks. Ar pensijas vecuma palielinājumu vajadzētu iet kopā sociālajai aprūpei, mūžizglītībai, darbavietu nodrošināšanai, arī pozitīvai attieksmei pret vecajiem darbiniekiem no darba devējiem. No otras puses, lielāka vērība būtu jāpievērš jaunajai paaudzei. Tradicionāli vecvecāki vienmēr ir palīdzējuši izaudzināt mazbērnus. 65 gadi nav mazs vecums, kad pievērsties mazbērniem.
