Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija piedāvā reformētu, uz rezultatīviem rādītājiem orientētu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli, kas balstīts uz privātā finansējuma sistēmu. Tas paredz, ka, sākot mācības augstskolā, katram studentam ir iespēja saņemt valsts garantētu kredītu, ko atmaksāt jāsāk tikai pēc studiju beigšanas. Atmaksājamā summa procentuāli atkarīga no kredīta atdevēja darba algas apmēra. Tādējādi vairs nebūtu dalīta finansējuma struktūra jeb tā sauktās budžeta vietas un maksas studijas. Zatlera Reformu partijas piedāvājums paredz, ka students izvēlas, kur studēt, saņem valsts aizdevumu un to ar procentiem sāk atmaksāt pēc mācību iestādes beigšanas. Partija ierosina, ka kredīts būtu jāsāk atdot vien tad, ja absolventa alga sasniedz valstī vidējo. Ja šis līmenis tiek pārsniegts, proporcionāli aug arī atmaksājamā aizdevuma summa.
Arnis Mugurēvičs, LLU mācību prorektors:Ar reformām izglītības sistēmā jābūt ļoti uzmanīgiem – šajā jomā nedrīkst eksperimentēt. To parāda nemitīgie eksperimenti vidējā izglītībā, un tagad redzam, pie kā tie noveduši. Izglītības process ir ilglaicīgs, tas nav tikai vienu vēlēšanu cikls. Kaut ko mainot augstākajā izglītībā, Latvijas politiķiem būtu jāskatās, kas notiek citās Eiropas valstīs. Nekur citur tāda modeļa nav. Kaut arī pamazām Eiropā pāriet uz studiju līdzmaksājumiem, vairumā valstu augstākā izglītība ir bezmaksas vai daļēji finansēta. Tā tas ir arī Lietuvā, Igaunijā, Skandināvijas valstīs – mums nemaz nav tālu jāmeklē piemēri. Ko tas nozīmē? Studenti nobalsos «ar kājām» – viņi izvēlēsies studēt citā valstī, kur tas ir lētāk vai par velti. Piemēram, veterinārmedicīnā studiju gada izmaksas ir seši septiņi tūkstoši latu, mācību ilgums – seši gadi. Kurš gan gribēs tādu kredīta nastu sev uz pleciem līdz mūža galam? Šā modeļa drauds ir arī tas, ka Latvijā lielāku popularitāti gūs lētākās studiju programmas – humanitārās zinātnes, kur mazākas izmaksas. Tad disbalanss starp inženierzinātnēm un humanitārajām būs vēl izteiktāks. Ir taču noteikts profesiju skaits, kas nepieciešams valsts pastāvēšanai. Ja tas tiks izjaukts, valstij speciālisti vairākās nozarēs būs jāiepērk no ārzemēm, bet tas nebūs lētāk kā izglītot speciālistus pašiem. Ja šo modeli ieviesīs, augstākās izglītības sistēma kļūs par klibu pīli – paliks tikai sociologi, juristi un ekonomisti. Latvijai ir jāizšķiras, vai tai vispār vajag valsts finansētas augstskolas, jo pāreja uz pilnīgu studiju kreditēšanu būtu slēpts privāto augstskolu lobijs. Tādējādi valsts skolas kļūtu mazāk konkurētspējīgas, jo tām ir lielākas prasības. Ināra Daščinska, Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore:Kopumā šī ideja nav slikta, taču mans vēlējums būtu valstij vispirms sakārtot darba tirgu tā, lai jebkuram augstskolas absolventam būtu iespēja pēc studijām strādāt savā specialitātē, turklāt jaunais speciālists varētu arī tiekties pēc labāka atalgojuma, kas daudzās nozarēs patlaban nav iespējams. Ja jaunais cilvēks nevar atrast darbu vai tas ir tikai ar mazu algu, tad iespējams, ka kredīta slogs augstskolas absolventam līdzi velkas mūžīgi.Mūsu skolas absolventi studiju vietu izvēlas atbilstoši savām interesēm un spējām. Viņi zina, kurā nozarē var būt noderīgi un neiet uz augstskolu tikai tāpēc, ka tajā varētu tikt budžeta grupā. Daudzi pat speciāli izvēlas maksas izglītību prestižās Rīgas augstskolās, lai gan it kā to pašu specialitāti apgūt varētu arī par valsts finansējumu, piemēram, LLU vai citur. Viņi grib iegūt labu izglītību un konkurētspējīgu darbu savā nozarē. No šāda aspekta skatoties, tas, ka valsts sniegtu kredītus un studiju laikā par tām nebūtu jāmaksā, vērtējams kā laba iecere. Tad varbūt atsijātos arī tie, kas studē budžeta grupās, jo tas ir bezmaksas, bet īsta mērķa nav, iegūtā izglītība ir zemas kvalitātes, viņi nestrādā savā nozarē, lai gan valsts iztērējusi līdzekļus studiju iespēju radīšanai.
Madara Sprūde, studē grāmatvedību LLU Ekonomikas fakultātes 4. kursā:Šis princips it kā ļauj domāt, ka visi studē bez maksas par valsts naudu, taču patiesībā pavisam pazūd budžeta vietas un augstākā izglītība ir tikai par maksu. Pagaidām šķiet, ka šī iecere Latvijā ir tā kā «pa gaisu» ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. Piemēram, ja jau nozarē pašlaik trūkst finansējuma, kur valsts ņems naudu, lai uzreiz ieguldītu pilnīgi visu studiju vietu finansēšanā? Daudzi sāk studēt, bet jau pēc pirmā vai otrā kursa mācības pamet. Kas būs ar tiem, cik ilgā laikā jāatdod kredīts? Kā būs ar tiem, kas pēc studijām aizbrauc strādāt un dzīvot uz ārzemēm? Kā valsts viņus piespiedīs atmaksāt studiju laika kredītu? Pašlaik liela daļa studentu dalās it kā divās grupās – vieni pilnībā nododas studijām un cenšas iegūt labākas sekmes, lai tiktu vai noturētos «budžetā», bet tie, kam par mācībām jāmaksā pašiem, bieži vien strādā un studijas atstāj otrajā plānā. Tagad valsts studentam ir devusi burkānu un iegūst pati, jo tiek pie labāk izglītotiem speciālistiem. Ja visiem studiju laikā nebūs jāmaksā par mācībām, var gadīties, ka lielāka daļa izvēlas paralēli studijām arī strādāt, tādējādi cietīs izglītības kvalitāte un jauno speciālistu konkurētspēja. Ja šī ideja «aiziet», valstij nopietni jādomā, kā augstskolu beidzējiem radīt laba darba iespējas tepat, Latvijā, lai viņi spētu kredītu atmaksāt.
