Roberts Ķīlis nesen secināja, ka sabiedrībā valda dubultmorāle, jo aptaujā 93 procenti iedzīvotāju sakās uztraucamies par apkārtējās vides tīrību, tajā pašā laikā gandrīz puse atzīst, ka negrib nest nodot PET pudeles tam speciāli paredzētās vietās. Esmu dzīvojusi divās valstīs, kas šo problēmu katra risina pa savam. Beļģijā, kas iedzīvotāju blīvuma dēļ jau sen nevar atļauties būt pavirša pret piesārņotību, cilvēki veikalā pērk ar nodokli apliktus speciālus maisus – zilajos liek PET pudeles un tetrapakas, dzeltenajos – papīru, baltajos – visu pārējo. Divus vakarus nedēļā maisi izliekami pie mājas, un speciālie auto tos savāc. Ja visu drazu saliec vienā vai izmanto citu maisu, pēc dažām dienām pastkastītē atradīsi aicinājumu maksāt visai ievērojamu sodu. Igaunijā salīdzinoši nesen ieviesa PET pudeļu depozīta sistēmu. Cilvēks sakrātās pudeles nodod pieņemšanas punktā pie lielveikala un saņem čeku par nelielu summu, kuru var iztērēt veikalā vai izmainīt pret skaidru naudu. Lai gan igauņi atzīst, ka sistēmu uzturēt ir dārgi, viņu meži nav pilni pudelēm. Ne Beļģijā, kur ieviests pātagas princips, ne Igaunijā, kur vilina ar burkānu, nejutu, ka cilvēki būtu īpaši neapmierināti.Tikmēr Latvijā kā allaž cenšamies ar sarežģītām lietām sevi neapgrūtināt. ES piespiesti, obligāto minimumu esam paveikuši – par tās pašas ES dāvinātiem miljoniem visos stūros salikti krāsaini konteineri, un kuru gan uztrauc, ka šķirotāju ir maz. Politiķi, ap vēlēšanām pabārstījuši skaistas frāzes, ka Latvijai arī turpmāk jāpaliek par vienu no zaļākajām zemēm Eiropā, pieskaņojas tautas slinkumam, jo kuram gan gribas pieņemt nepopulārus lēmumus. Bet vides tīrība lai arī turpmāk paliek trako un pārmēru apzinīgo ziņā.
