Saliņu ģimene no Lielplatones Ziemassvētkos dedzina pērno Jāņu vainagus, lej laimītes un novēl saglabāt cilvēcību un ticību brīnumiem.
Lielplatones muižas parks mirdz iegrimis baltās sniega kupenās. Šajā ainā, ko meistarīgi papildina senatnīgo koku ēnu spēles un pati muižas ēka, kurā saimnieko pamatskolas jaunāko klašu skolēni, lieliski iederas arī kāds dzeltens nams. To par savām mājām daudzus gadus sauc Saliņu ģimene – mamma Dace, tētis Arnis, vecākais dēls Aldis, māsiņas Lita, kura iet 6. klasē, un bērnudārzniece Liene. Adventes pēdējās dienās tur koši zied Ziemassvētku puķe, kūp piparmētru tēja. Šim maģiskajam mieram drīz pievienosies svētku kņada. Kā allaž, ciemosies Arņa dvīņubrāļi Jānis un Jorens ar ģimenēm, smaržos piparkūkas un zem eglītes gaidīs dāvaniņas. Pulsēs kopā būšanas prieks, spītējot nedienām un nomāktībai, kas lodā pa kaktiem. Eglītei jābūt īpašai«Gadu gadiem mums ir tradīcija svinēt svētkus kopā. Sākumā visi pulcējāmies vecmāmiņas lauku mājās Elejā, bet pamazām esam «pārvākušies» pie mums, jo te vairāk vietas. Ziemassvētkos vienmēr esam mājās. Savukārt Jauno gadu katrs var sagaidīt savā pulkā,» Dace Saliņa atklāj savas ģimenes īpašo svētku izjūtu. Tā netiek speciāli iestudēta, bet rodas sīkās detaļās, kas kopā veido svētkus.«Rūķi sāk staigāt jau adventes laikā. Meitenes salikušas vēstules vecītim,» mamma rāda sienu, pie kuras auklā iekārti bērnu dāvanu sarakstiņi, pārsteigumu maisiņi, dažādas zālītes un pagājušās vasaras Jāņu vainagi, kas Ziemassvētkos tiks sadedzināti. Pašas svētku karalienes – egles – Saliņu mājoklī vēl gan nav. Tētis Arnis stāsta, ka tai jābūt īpašai. Lielai un kuplai, kuras meklēšanā ģimene reiz pavadījusi pat sešas stundas.«Uz svētkiem meitenes vienmēr cep piparkūkas. Mīkla jau nopirkta un gaida ledusskapī. Parasti cepu pīrāgus, bet šogad laikam nesanāks. Nepatīk pēc tam tās pannas mazgāt,» smej Dace. Viņa piebilst, ka galdā noteikti būs zirņi, bet zem eglītes gaidīs paciņas, ko nāksies izpirkt. Svētkos skanēs dziesmas, būs rotaļas un dažādas jautras izdarības, piemēram, laimes liešana, kam lieti noderot vecās sveces un alvas pakaviņi. Vai izlietais piepildās? «Nu, kā to iztulko!» teic tētis. Viņš stāsta, ka svētkos (vairāk gan gadu mijā) parasti tiek cepta arī pildīta karpa. Esot kaislīgam makšķerniekam, Arņa ģimenē zivju nav trūcis. Tāpat zvīņu, ko krāt, lai jaunajā gadā netrūktu naudas. Palīdz vecīša bārdaSaliņu mājās Ziemassvētkos neiztikt bez vecīša. Nereti šajā tēlā pārtopot arī mazā Lienīte, radīdama lielu jautrību klātesošajos. Taču vislabāk ar šo uzdevumu tiek galā ģimenes vīrieši Arnis un Aldis, kurus aicina arī citos svētkos. «Arnim ir salaveča deguns,» smej Dace. Viņa atklāj, ka vīrs par vecīti staigāt sācis laikā, kad pati strādājusi Lielplatones pamatskolā. Skolas kolektīvs, pagasta senioru balles. «Savējiem nespēju atteikt,» atzīst tētis, piebilstot, ka viņam «darbā» palīdz vecīša bārda, zem kuras varot droši paslēpties. Tam piekrīt arī Aldis, kuru vairāk aicinot uz bērnudārza pasākumiem. «Tas ir jautri un nemaz nenogurdina. Visi grib nofotografēties, pasēdēt klēpī. Sākumā kāds mazāks arī nobīstas, bet tad jāprot iedrošināt,» spriež puisis.Krīze ir kā atspereZiemassvētki Saliņiem ir īpaši arī tāpēc, ka šajā laikā, vēl mācoties skolā, Dace un Arnis viens otrā ieskatījušies. Šogad kopābūšanas svētku noskaņā gan ievijusies kāda rūpju stīga, jo pavisam drīz Aldis jāpalaiž peļņā uz ārzemēm. Pēc Spīdolas ģimnāzijas beigšanas puisim pagaidām nav izdevies atrast savu vietu un pietuvoties sapnim kļūt par zobārstu, tāpēc ģimene nolēmusi izmēģināt iespēju, pie kuras tvērušies tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. «Daudzi mani draugi jau aizbraukuši. Doma ir kādu gadu pastrādāt, mācīties valodu, iepazīt valsti. Taču ļoti gribētu atgriezties Latvijā,» atzīst Aldis. Kamēr abiem ir darbs un iespēja nomaksāt kredītus, vecāki gan domas par aizbraukšanu nelaižot klāt un ir pārliecināti, ka vienmēr var atrast kādu risinājumu. «Krīze ir kā atspere, kas neļauj mierīgi sēdēt. Visu laiku jāgrozās. Ja nemitīgi domāsim, cik viss ir slikti, tā arī būs,» uzskata Dace, kas pati spilgti piedzīvojusi pārmaiņu vējus. Optimizējot izglītības iestāžu tīklu, Lielplatones pamatskolā, kur viņa mācīja latviešu valodu un literatūru, skolotājai varēja piedāvāt vien četras stundas. «Domāju stāties bezdarbniekos, bet tad nāca piedāvājums startēt konkursā uz darbu Jelgavas novada bāriņtiesā,» stāsta Dace. Šos pienākumus palīdz veikt pagasta sociālajā darbā gūtā pieredze un lielais ģimenes atbalsts.«Esmu pārliecināta, ka brīnumi notiek. Kā sacīja Zenta Mauriņa, vajag tikai uzdrošināties tiem ticēt. Esmu piedzīvojusi daudzus brīnumus, bet lielākie ir mani bērni, vīrs, bijušais Lielplatones pamatskolas kolektīvs, patlaban bāriņtiesas meitenes, kā arī darba biedri Elejas pagastā. Varu droši uz viņiem paļauties. Pārējais ir tīrais nieks, un patiesi žēl to cilvēku, kuri dzīvē nenovērtē to, kas viņiem ir. Kuri otra acī saredz skabargu, bet savā baļķi ne. Pasaulei tiešām tuvojas gals, taču nevis materiālās, bet dvēseliskās krīzes dēļ, jo neiejūtība, augstprātība, skaudība pārņem cilvēka prātu. Bieži vien mēs asarām acīs jūtam līdzi televīzijas labdarības akcijām, bet neredzam, ka palīdzība ir tikpat vajadzīga kādam blakus,» teic Dace, kopā ar ģimeni visiem novēlot nepazaudēt ticību labajam, pozitīvu attieksmi, spēju pasmaidīt un priecāties.
