Kurš tad nezina, ka dzīvojam Zemgalē! To taču katra numura pirmajā lapā ar savu nosaukumu atgādina mūsu laikraksts.
Kurš tad nezina, ka dzīvojam Zemgalē! To taču katra numura pirmajā lapā ar savu nosaukumu atgādina mūsu laikraksts.
Mūsu laikos vairāk nekā desmit gadu tika organizēts skaists meiteņu konkurss «Zemgales zeltene», aktīvi darbojas jauktais koris «Zemgale», laukos liels parauga spēks ir augstražīgo zemnieku klubam «Zemgalietis», Rietumeiropā guļbūves ceļ Zemgales Tehnoloģiskais centrs… Daudzi no mums droši vien tūlīt var iedomāties ne vienu vien uzņēmumu vai citādi atzīstamu organizāciju, kuras nosaukumā būtu Zemgales vārds. Taču cik dziļa, vēsturiski pamatota ir šī lepnuma izjūta? Vai tā ir pienācīgā līmenī? Liekas, tomēr ne.
Viedokļi sakrīt akadēmiķei un bīskapam
Pirms neilga laika man bija gods līdzīgā noskaņā aprunāties ar akadēmiķi Baibu Rivžu un bīskapu Antonu Justu. Viņi abi bija atgriezušies no Otrā sēļu kongresa un jutās gandarīti. Jā, sēļiem ir akadēmiķis Jānis Stradiņš, kas spējis sapulcēt domubiedrus un zem sava novada vārda izveidot veselu inteliģences kustību. Līdzīgi ir latgaliešiem. Arī viņi, spodrinot savu «trešo zvaigzni», rīko kultūrvēsturiskus saietus, veic pētījumus. Šķiet, mazāk dzirdēts par vidzemnieku centieniem Beverīnas pils meklēšanā. Turpretī kurzemnieki ir ļoti lecīgi. Liekas, viņi būtu gatavi nopirkt mūsu Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu un ar visiem tās labumiem pārcelt uz Ventspili. «Vai tiešām mēs, mūsdienu zemgaļi, par sava novada vēsturi un attīstību neko vairāk nespriedīsim, neinteresēsimies un dzīvosim bez dziļāka pašlepnuma?! Tā nedrīkst palikt, mums arī jāorganizējas!» tāda nostāja, manuprāt, bija gan akadēmiķei, gan bīskapam.
Te pēkšņi septembra sākumā «Ziņu» redakcijā pienāca ielūgums uz zinātnisku konferenci «Senās Zemgales vēsturiskais un etniskais mantojums», kas pēc skaita jau ir otrā un ko organizē… lietuvieši – Zemgaļu biedrība, Jonišķu Vēstures un kultūras muzejs, Viļņas Pedagoģiskās universitātes Novadu vēstures centrs.
Leiši nav nobijušies
Reiz, vēl padomju laikos, pasaulslavenais Dobeles selekcionārs Pēteris Upītis esot jautājis: «Kas tas latvietis tāds ir?» Ieturot pauzi, viņš pats arī asprātīgi atbildējis: «Nobijies leitis!» Lai nu ko, bet lietuviešiem salīdzinājumā ar mums, šķiet, vismazāk var pārmest nacionālās pašapziņas trūkumu, un, izrādās, Lietuvā jau kopš atmodas sākuma ir organizējušies arī zemgaļi. Jā, protams, Zemgale lielākoties atrodas tagadējā Latvijas teritorijā, taču vismaz četros Lietuvas rajonos – Pasvalē, Pakrojā, Jonišķos, Akmenē – dzīvo ap simts tūkstoši zemgaliešu. Zemgaļu biedrībā ir simtiem vairāk vai mazāk darbīgu darbinieku. Tā divas reizes gadā izdod savu zinātnisko rakstu žurnālu, un arī konference, kas notika Žagarē, bija jau otrā.
Konferences gaitā tika nolasīti 18 referāti, kas apskatīja Zemgali no dzelzs laikmeta līdz mūsdienām. Darba valoda – lietuviešu, tikai Latvijas Vēstures institūta zinātnieki Mārīte Jakovļeva un Guntis Gerhards referēja krieviski. Gan jāpiebilst, ka viens no pasākuma organizatoriem jaunais Jonišķu muzeja direktors Ernests Vasilausks latviski runā labi. Viņš zemgaļu lietas ir studējis Latvijas Universitātes maģistrantūrā, bet viņa ģimene padomju laikos, kad draudējušas represijas, bija atradusi patvērumu Zaļeniekos.
Dzejnieki ir senās uguns glabātāji
Ernests mani iepazīstināja ar jau trešajā paaudzē Jonišķos (jeb, kā vietējie tautieši saka, Jānišķos) dzīvojošo latvieti atdzejotāju un skolotāju Dzintru Elgu Irbīti. Viņa tur darbojās kā tulks un Zemgaļu biedrības locekle. Vēl cara laikos Dzintras vecvectēvs kā atvaļināts cara armijas feldšeris bija dabūjis pie Jānišķiem zemi un sācis tur dzīvot. Lietuvas pirmās neatkarības gados tur bija latviešu skola, taču padomju gados Dzintrai latvietību izdevies saglabāt, pateicoties vecmāmiņai. Interesanti, ka lietuviešu strādnieki, kas nākuši darbos pie vectēva, centušies ar viņu runāt latviski, jo latvieši bijuši ieredzēti, arī Latvijas prezidents Ulmanis Lietuvas pusē ticis ļoti cienīts.
Beidzamajā laikā Dzintras kundze ir pievērsusies dzejas tulkošanai. Tuvs viņai ir Jānišķu dzejnieks Jons Ivanausks, kura dzejoļu krājums «Tev un Tēvzemei» sakārtots divās valodās – gan lietuviešu, gan latviešu. Pēc sakārtojuma līdzīgs ir pērngad izdotais krājums «Dzejolis staigā pa klusumu».
Latvijas Universitātes profesore Dace Markus grāmatas priekšvārdā raksta, ka tulkotāja izvēlējusies 20 gadu vecumā bojā gājušās Ievas Rozes mīlas smeldzi, Jāni Elsbergu (Rambu), kuram «valoda vieglītēm ripo pa nervu galiem», jelgavnieka Eduarda Aivara tiešumu un ideju spēlītes, Ludvika Jakimaviča un Regīnas Briedītes dabas gleznas un Jona Ivanauska baltisko lepnumu un bērnišķīgo labsirdību. Viņa ir gatava tulkot vēl, jo šis darbs veicas labi un augstu vērtēts gan Lietuvā, gan Latvijā.
