Mācītājam Uldim Gailītim Annas dienas svētki bija pirmie, kopš pagājušā gada nogalē uzsākta darbība Jelgavā. “Ziņas” izmantoja iespēju nedaudz tuvāk iepazīt cilvēku, kuram nu gods mūsu pilsētas vecākajā – Sv. Annas – baznīcā kalpot Jelgavā lielākajā luterāņu draudzē.
– Vai nonākšana šajā draudzē un Jelgavā ir mācītāju rotācijas rezultāts?
Tas nav gluži tā. Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) rotācija šā vārda ierastajā nozīmē nenotiek. Mani aicināja bīskaps (Hanss Martins Jensons, Liepājas diecēzes, kurā ietilpst arī Jelgavas Sv.Annas baznīcas draudze, bīskaps – red.). Kad mācītājs Kaspars Kovaļovs pateica, ka noslēdz savu kalpošanu Jelgavas Sv.Annas draudzē, šī situācija bija jārisina un jāmeklē kāds, kurš turpmāk kalpotu šajā draudzē. Un tad ļoti savlaicīgi, jau pirms pāris gadiem, tika jautāts, vai es negribētu kalpot Jelgavā. Mana pirmā atbilde bija drīzāk – nē. Jo esmu pieradis Saldū un mana būtība nav tāda, ka es labprāt ko gribētu mainīt. Tas attiecas ne tikai uz kalpošanu baznīcā, bet arī uz tīri pasaulīgām lietām. Ja man, piemēram, ir telefons, ar to rīkojos līdz brīdim, kamēr tiešām vairs nav fiziski iespējams to ērti lietot. Līdzīgi ar automašīnu un citām lietām, pie kurām esmu pieradis.
Pagāja kāds laiks, kurā bīskaps droši vien bija uzrunājis arī citus garīdzniekus, un vēlreiz atgriezās pie manas kandidatūras, sacīdams, ka tomēr vēlētos redzēt mani Jelgavā. Tad teicu – jā. Bija sajūta, ka mani aicina Kristus. Bet Kristus aicinājumam ļoti grūti pretoties.
– Tātad pirms tam kalpojāt Saldū. Bet kā vispār kļuvāt par garīdznieku? Vai, spriežot pēc uzvārda, tās ir kādas ģimenes tradīcijas?
Ar Kārli Gailīti (LELB arhibīskapu no 1989. līdz 1992. gadam – red.) man nekādu radniecisku saišu nav. Ģimenē? Padomju laiks, kurā augu, lika pret baznīcas lietām izturēties piesardzīgi, sevišķi tāpēc, ka gan mani vecāki, gan vecvecāki bijuši Sibīrijā. Dievkalpojumus apmeklēja un cītīgi lūdzās vienīgi mana vecmamma no mātes puses. Kristīts un iesvētīts tiku 23 gadu vecumā. Tas laiks sakrita ar pārmaiņām, kas notika valstī, un baznīca kļuva ļoti populāra. Faktiski mans ticības ceļš sākās tikai tad, kad biju jau divdesmitgadnieks. Ieejot baznīcā, izjutu ļoti lielu bijību. Ja kāds no manu draugu un paziņu loka atļāvās pasmieties par mācītāju vai par liturģiju vai izteikt ne visai glaimojošas piezīmes, man bija sajūta, ka es neko tādu nedrīkstu darīt.
– Un tad sekoja Lutera akadēmija?
Vispirms bija iesvētes mācības Rīgas jaunajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. Tās noslēdzot, mācītājs man jautāja, vai nevēlos mācīties garīgajā seminārā, akadēmijas tad vēl nebija. Bet man bija palicis viens pedagoģijas studiju gads Latvijas Universitātē. Atbildēju, ka vispirms pabeigšu vienu un tad domāšu par nākamo. Un sakrita tā, ka nākamajā gadā uz semināra bāzes tika atjaunota Teoloģijas fakultāte, izveidoja arī Lutera akadēmiju, un es kļuvu par vienu no pirmajiem tās audzēkņiem. Mana izvēle pabeigt universitāti izrādījās pareiza, jo Lutera akadēmijā uzņēma tikai tos, kam jau ir kāda augstākā izglītība.
– Pirmā kalpošanas vieta bija Saldus?
Jā, lai gan neesmu kurzemnieks. Esmu dzimis un audzis Rīgā, bet mani vecvecāki ir no Ziemeļvidzemes, no Valkas puses, ir tāda vieta – Ērģeme. Uz Saldu tiku norīkots pēc Lutera akadēmijas beigšanas. Saldū ir divas luterāņu baznīcas (tāpat kā Jelgavā). Atpazīstamāka, kaut vai pēc Rozentāla slavenās gleznas “No baznīcas”, ir Sv.Jāņa baznīca pašā Saldus centrā, bet es kalpoju citā – Mārtiņa Lutera baznīcā. Jelgava ir mana otrā kalpošanas vieta.
– Un kā Jelgavā? Kalpošanas sākums noteikti sanāca visai savdabīgs “Covid-19” ierobežojumu dēļ?
Tas tiešām bija milzīgs pārbaudījums. Pagājušā gada 1. decembrī mani šeit ieveda bīskaps, un šogad 1. martā sākās iesvētes mācības. Un pēkšņi viss “nostopējās”. Nevarēja īsti saprast, kas nu būs, kā tagad rīkoties. Tas bija diezgan grūts laiks. Bet tagad jau dzīve pamazām atgriežas. Arī baznīcā. Un paldies Dievam, ka tā.
– Vai arī Saldū tika svinēti svētki, līdzīgi kā Annas dienas Dārza svētki šeit?
Mūsu draudze aktīvi piedalījusies Pilsētas svētku gājienos, dāvinājusi cilvēkiem mazas zīmītes ar Dieva vārdiem. Kad ir svētki, tad svinam. Bet tieši tādā formā kā šie Dārza svētki citur varbūt nemaz nesanāk, gluži vienkārši nav tik ekskluzīva dārza. Un arī cilvēki, bija taču jūtams, ar kādu pacilātību šodien dziedāja koris, solisti un arī paši baznīcēni. Vēl viens apliecinājums, ka svētki ir vajadzīgi.
– Annas dienas sprediķī tika aktualizēta līdzība par taisniem un netaisniem nama pārvaldniekiem.
Protams, attiecības ir svarīgākas par naudu un mantu. Tomēr tādi īpašumi kā šeit – staltā baznīca, plašais dārzs pilsētas centrā ar Lutera ozolu – ir prasmīgi jākopj un jāizmanto. Prieks, ka draudzes locekļi bija tik atsaucīgi pirmssvētku talkā.
