Klusi un mierīgi Vecgada vakarā tikai astoņus kilometrus no Latvijas robežas risinājās notikums, kam būs jūtama nozīme mūsu saimnieciskajā dzīvē. Tā ir Ignalinas atomelektrostacijas (AES) ražošanas apstādināšana uz visiem laikiem. No industriālā riska viedokļa šī divdesmit sešus gadus funkcionējušā nedrošā ražošanas objekta slēgšana bija konsekventa ES prasība. Varbūt tiešām varam pateikties Dievam un uzelpot, ka Latviju nav tieši skārusi Černobiļas AES kodolavārijai līdzīga nelaime. Nemaz nerunājot par cilvēku upuriem (gan ukraiņi, gan baltkrievi vēl tagad spiesti ieguldīt lielus līdzekļus avārijas seku likvidēšanā). Turklāt, kā savulaik lēsa civilās aizsardzības speciālisti, viens Ignalinas atomstacijas RBMK tipa bloks bija pusotras reizes jaudīgāks par avarējušo Černobiļas atomstacijas bloku. No otras puses, tik liela elektroenerģijas tirgus dalībnieka aiziešana nav nieks. «Latvenergo» eksperti jau paredzējuši, ka Baltijas tirgū elektroenerģijas cenas varētu palielināties par aptuveni trīsdesmit procentiem. Ignalinas AES saražoto strāvu pirka arī Latvija. Mums ar pašu valstī ražoto elektrību pietika vien pirmajos ulmaņlaikos 1939. gadā, kad jaunuzceltais Ķeguma HES izskatījās ļoti liels un latvieši sprieda, ka varētu kausēt alumīniju. Taču mūsdienu saimnieciskās elites pārstāvis akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons nešķiet norūpējies. Viņš atzīst, ka šogad «Latvenergo» beidzot varēs pierādīt savas ambīcijas brīvajā tirgū visā Baltijā. Tie gan esot tikai «ziediņi», īstā konkurence parādīšoties ap 2014. gadu, kad būs gatavs otrs starpsavienojums ar Skandināvijas tirgu, kurā elektrība ir krietni dārgāka. Neatbildēts paliek jautājums, cik nacionāli un valstiski domā tie, kam neviļus esam uzticējuši spriest par saimnieciskajai dzīvībai svarīgākajām lietām.
