Ernests, 30 gadu. Vecvecāki mani pameta agri, vēl pusaudža gados.
Ernests, 30 gadu
Vecvecāki mani pameta agri, vēl pusaudža gados. Esmu bijis arī citās bērēs, tādēļ gribu pastāstīt par būtiskām atšķirībām, kādas esmu novērojis. Parasti saka: cilvēks pēc sevis atstāj to, ko dzīvē paveicis, – viņa darbi ir viņa piemineklis. Reiz lasīju, ka kādam cilvēkam piemineklis bija dzimumlocekļa formā, un tas, protams, ir skumji, ja, atceroties viņu, atmiņas saistījušās galvenokārt ar to.
Cilvēka aiziešanu parasti uztver saistībā ar palicēju pasaules uzskatu. Ja neticam dzīvei pēc nāves, tas ir simtprocentīgi bēdīgs notikums, un, manuprāt, radiņi bieži vien egoistiski uztver šo nodevību, ka viņš mūs pametis, lai arī cik mīlēts dzīves laikā. Skan gaudulīga sēru mūzika, maksimāli bēdīgas grimases, sirdis pilda skumjas, un zemapziņā ir pat bailes, ka reiz tas notiks arī ar pašu.
Kopš esmu draudzē, nācies piedalīties daudzās kristiešu bērēs, un tur aina ir pavisam citāda. Protams, tuviniekiem ir bēdīgi palikt vieniem, bet viņi zina, ka nāve ir tikai miegs, kas paskries kā mirklis, jo nākamais, ko viņi ieraudzīs, būs Jēzus otrā atnākšana un laimīga dzīve kopā ar Viņu uz atjaunotās zemes. Vairāk jāskumst par to, ka pastāv nāve kā tāda – kā pirmo cilvēku apgrēkošanās sekas.
Laila, uzņēmēja, 40 gadu
Kuram gan nav bail nomirt? Dzirdēts, ka šī sajūta ir vitāli nepieciešama, lai pilnvērtīgi dzīvotu, tomēr tā nav patīkama un piezogas jau bērnībā. Vismaz es atceros brīžus, kad, maza meitene būdama, naktī klausījos, vai man vēl pukst sirds, un klusiem soļiem devos pārbaudīt, vai elpo mani vecāki un jaunākās māsas. Pieaugot, manuprāt, tieši nāves baiļu sajūta liek meklēt dzīves jēgu un atbildes uz cilvēkam ļoti svarīgiem jautājumiem – kas es esmu, ko te daru? Tikai gadu gaitā sāk ieviesties kāda skaidrība. Neticu, ka nāve ir punkts un visa beigas, kaut fiziskā loģika uz to vedina. Vairāk esmu par kristīgo pasaules uzskatu, kas piešķir lielu nozīmi garīgām, mūžīgām, neredzamām, bet eksistējošām vērtībām, kas sasien dzīvību un nāvi. Kaut kas no sērijas – tas, kā tu dzīvo un kam tici šeit, ietekmēs to, kā būs tur. Man patīk arī apziņa, ka no Turienes uz Šejieni neatgriežas, jo, lai cik forša būtu šī dzīve, tā ir pilna sāpju, nevarēšanas, bēdu un citu draņķību. Lieldienās noteikti iešu uz baznīcu un svinēšu dzīvības uzvaru. Augšāmcelšanās, mūžīgā dzīvība ir jēdzieni, kam piekrīt mana dziļākā būtība, tajā rodot mieru un saviļņojošu prieku. Var jau būt, ka tā ir tikai ilūzija, bet laba ilūzija, kas saliek daudzus punktus uz lielajiem i.
