Laikapstākļi – 70 procentu no veiksmīgas plekstu copes.
Rudens ir laiks plekstēm (butēm), un to copes rezultatīvākais posms parasti ir no septembra beigām, līdz ēsmu vairs nevar uzlikt uz āķa, aukla sasalst vai arī pirksti paliek no aukstuma tik stīvi, ka mitrajā piejūras klimatā iespējas saņemt āķi ir līdzvērtīgas nullei. Pēc paša pieredzes sāku lēnām izprast dažādas situācijas, kad butes ķeras vai ne. Tiem, kas piejūras pusē dzimuši un pavadījuši lielāko mūža daļu, par šo zivju ķeršanu viss droši vien skaidrs, kaut gan esmu sastapies ar vietējiem makšķerniekiem, kas man likuši aizdomāties – vai tikai tas, ko viņi deklarē, atbilst patiesībai. Pastāstīšu, ko pa šiem gadiem esmu pieredzējis un kādas mācības saņēmis, lai vienmēr atgrieztos mājup ar pieklājīgu bušu lomu un kaķis man neveltītu nievājošu skatienu.Vietas izvēleIt kā jau viss ļoti vienkārši, jo jūra nav ne upe, ne ezers vai kāda cita mazāka ūdenskrātuve, kur var meklēt vietas starp zālēm, līčiem, atstraumēm vai bedrēm. No malas tā vien šķiet, ka viss ir pilnīgi vienāds kā vannā un atliek vien pielāčot pie krastmalas un samest gruntsmakšķeres ar ēsmu. Pamatā tā arī ir, taču ir nianses, kas vismaz pusei makšķernieku liek palikt ar stipri mazāku lomu nekā citiem. Piemēram, pienākot pie krasta un paskatoties uz abām pusēm, var ievērot, ka jūra to apskalo ne visur vienādi un rodas kaut kas līdzīgs līčiem. Savukārt citviet ir tādas kā miniatūras pussalas, kuru priekšā jūra veido krietni mazākus vilnīšus, bet daudz biežākus nekā citviet. Tā ir pirmā pazīme, ka tur, ap pirmo un otro sēkli, ir krietni seklāks nekā tur, kur veidojas līči. Vai seklāka vieta ir labāka par dziļāku, to «uz sitiena» nevar pateikt neviens, un šīs versijas jāmēģina, atrodoties jūras malā. Galu galā atļautas divas makšķeres, un kāpēc gan katru neiemest citā vietā?Ja vairākus gadus copējat vienā vietā un domājat, ka tur gultne ir nemainīga, varu droši pateikt, ka jūrā ap sēkļiem grunts gada laikā mainās vismaz divas reizes un sēkļos veidojas padziļinājumi, tie nāk tuvāk vai atkāpjas tālāk no krasta, kļūst seklāki vai dziļāki. Lūk, pāris būtisku piemēru, kas izmaina bušu, taimiņu, zušu, vimbu vai mencu pulcēšanās (barošanās) vietas. Liela nozīme laikapstākļiemEs pat teiktu, ka tie ir 70 procenti veiksmes. Plašsaziņas līdzekļos dzirdamās un redzamās prognozes gan ir pavisam aptuvenas. Visreālāko situāciju spēj pateikt tikai tie, kas dzīvo Baltijas jūras krastā, – laikapstākļi var mainīties ļoti ātri, pat pa stundām. Vislabāk, ja iespējams nodibināt kontaktu ar vietējiem, vēl labāk, ja var sarunāt, kur par dažiem latiņiem atstāt savu spēkratu. Vēl izdevīgāk atrast tādu vietu, kur saimnieks par attiecīgu samaksu buti arī izkūpinās, jo reti kur Kurzemes jūras krastā ir mājas, kurās nav zivju kūpinātavas. Cik zinu, šim pasākumam nepieciešamas vien 40 minūtes. Vai nav lieliski? Tad šim cilvēkam var arī piezvanīt un apjautāties, kas notiek jūras krastā. Nebūt nav nepieciešams obligāti zināt, ķeras vai ne. Pilnīgi pietiek, ja ir informācija par vēja virzienu. Neizteikšos par citiem vējiem, bet, ja ir rietenis, droši sēdiet mājās un turklāt vēl vienu dienu pēc tam, kad virziens mainījies. Rietumu vējš jūrā gar krastu mēdz izveidot straumi, kas neizbēgami ņem sev līdzi pie krasta pienesto zāli. Šādos apstākļos cope jūrā no krasta ar gruntsmakšķeri ir pilnīgi neiespējama. Var jau pafilosofēt un teikt, ka iespējams ar garo tērpu iebrist aiz pirmā sēkļa un tad gruntsmakšķeri mest pa straumei. Citi ieteiks uzlikt 200 gramu svina kluci ar «ūsām», un viss notiks, taču tās ir jau pārbaudītas teorijas un, kā likums, nestrādā. Inventārs Varbūt ar to tad arī sākas lieliskās copes vai neķeršanās būtība. Es izmantoju 4,2 metru makšķerkātus un simtgramīgu testu. Tie visi ir teleskopi, bet ar tievām spicēm. Protams, šo makšķerkātu cena veikalos grozās ap 50 latiem, bet tie noder ne tikai jūrai. Ar šiem makšķerkātiem dodos karpās, izmantoju copei ar dzīvo zivtiņu, tiem ir ļoti laba lokanība un izturība. Kas tie par kātiem? Katrā gadījumā ne tās firmas, par kuru tiek bazūnēts vai visos masu medijos, sevišķi kādā iecienītā copes žurnālā, kur to dēvē par vislabāko, kvalitatīvāko un lētāko (Ķīnas produkcija).Pamatauklas resnums – 0,4 milimetri, kaut gan varētu likt arī tievāku par 0,3 milimetriem, jo tad auklu mazāk iespaido ūdens blīvums un straumes gadījumā to mazāk nes uz sāniem. Tomēr arī jūrā ir daudz ķērāju, un pats trakākais ir asie gliemežvāciņi. Tie ātri saplūksnā auklu, tāpēc izmantoju resnāko. Svinu parasti ņemu simtgramīgu. Pavadas lieku trīs (kaut gan atļautas četras). Ieteikumi labai copei Pavadiņas resnumam ir viena nozīme – jo tā resnāka, jo mazāk sačokurojas. Bez kautrēšanās lieku 0,3 milimetru. Ja jāmet tikai līdz pirmajam sēklim, iesaku augšējo pavadu uzsiet par metru augstāk nekā iepriekšējo, un tās garums būs aptuveni 40 centimetru. Jā, pīsies, bet prakse liecina, ka tieši šī pavada strādā vislabāk. Virs šīs pavadiņas āķa uzspiežu gramīgu skroti un tikai tad krāsainās pērlītes (ja jau reiz tās šķiet tik nepieciešamas). Liekat pērlītes, luminiscējošas mormiškas vai kaut ko līdzīgu? Pamēģiniet bez tām, bet nodrošiniet, lai āķis ar ēsmu nogultos uz grunts. Pēc iemetiena ēsmai noteikti jānokrīt uz jebkura sēkļa tuvākās vai tālākās kants. To var viegli noteikt, pamēģinot pavilkt svina smagumu uz savu pusi. Ja turas ar spēku pretī, viss kārtībā, bet, ja samērā viegli pa vilni padodas uz jūsu pusi, labāk pārmest, jo, velkot pa grunti, ēsmu no āķiem var noplēst. Bieži vien labāki par jūras sviniem ir apaļie svini ar caurajiem vidiem, ko parasti izmantojam pavasara straumē. Svars – aptuveni 160 gramu. Sistēmas butēm sienu pats, bet tiem, kas uzskata, ka labāk nopirkt gatavu, iesaku tur esošos āķus nomainīt pret sarkanajiem zušu āķiem. Izmērs – no 2. līdz 4. numuram.
