Latvijas pirmajam ģenerālkonsulam Apvienotajā Karalistē jelgavniekam Eduardam Bīriņam – 130.
Jau puikas gados Eduards Bīriņš visādi centās atrast nišu, kur apliecināt sevi. Kā liela daļa «piektgadnieku», kas sevi izpauda dumpīgā garā, izlemjot gāzt nīsto caru Nikolaju, dedzināt muižnieku pilis, taisīt revolūciju un tādējādi pašķirt ceļu savas Latvijas veidošanai. Tāds dumpinieks un sava ceļa gājējs no sākta gala bija arī E.Bīriņš, viens no 14 bērniem lielajā «Cāļu» ģimenē, jelgavnieks, kuram 7. aprīlī apritēja 130 gadu. Pat mūsu paaudze vairs neko daudz nezina par viņu, ja nu varbūt lasījuši kādas grāmatas un enciklopēdijas, kur pāris rindkopās viņa mūžs ir ierakstīts. E.Bīriņš – viens no kaujinieciskākajiem 1905. gadā Jelgavā, vēlāk arī Rīgā, Liverpūlē un Londonā konservatīvajās britu jūrnieku arodbiedrībās jeb tredjūnijās, visbeidzot no 1919. līdz 1927. gada rudenim brīvās Latvijas pirmais ģenerālkonsuls Apvienotajā Karalistē. Mūža garumā viņš bija arī veikls un mērķtiecīgs žurnālists.
Starp citu, E.Bīriņa personība jāanalizē arī kopsakarībā ar mūsu tautas vēsturē nozīmīgo Bisenieku dzimtu. Ar slaveno agronomu, vienu no pirmajiem redzamākajiem latviešu tautsaimniekiem, sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Bisenieku (1864 – 1923), ko savukārt 2014. gada 12. decembrī pieminēsim viņa 150. gadadienā. Domājams, Latvija, it īpaši jelgavnieki, viņa jubileju godam sagaidīs.
Būdami rados, šie vīri nebūt nebija sirdsdraugi, tomēr viņu ceļi dzīvē nereti krustojās. Vēlāk E.Bīriņš aktīvi publicējās J.Bisenieka izdotajā presē, abi darbojās Latvijas – Lielbritānijas pirmo vēl visai nedrošo politisko, tirdzniecisko un ekonomisko sakaru attīstīšanā. Un jāsaka – abu devums Latvijas labā nebūt nav vēl novērtēts.
E.Bīriņš, kā jebkurš aktīvs un mērķtiecīgs cilvēks, nebija viennozīmīga personība. Viņš it kā steidzās dzīvot, agri gribēja kļūt sabiedrībā pamanāms un gan darbā (tipogrāfijas burtliča, revolucionāra, diplomāta, politiķa, žurnālista u.c.), gan sadzīvē, no vienas puses, bija enerģisks, strādīgs, iniciatīvs, diplomātiski elastīgs, spējīgs izdzīvot krasos vēsturiskos pagriezienos, bet, no otras puses, – dumpīgs, paštaisns un nereti neiecietīgs cilvēks, kuram grūti bija uzklausīt kritiku un piemita pietiekami augsts pašvērtības slieksnis. Bet tādas nereti ir lielas autoritātes. Kā atzīmējis pirmais Latvijas sūtnis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, raksturojot E.Bīriņu ārlietu ministram Zigfrīdam Annam Meirovicam, «viņš ir čakls un nenogurstošs darbinieks, bet, no otras puses, tas izturas tā, it kā tikai Bīriņš varētu ko padarīt, cits neviens. Viss, labs vai slikts, ko Bīriņš dara, viņa acīs ir jau tādēļ vien labs, un, ko kāds cits dara, tādēļ nevērtīgs». Pārlasot viņa un citu atstātās atmiņas, var izveidoties visai maldīgs ieskats par šo personību, jā, arī kā par dzīves baudītāju un pat savā ziņā avantūristu. Bet, ja atmet visu subjektīvo un maznozīmīgo, jāatzīst, ka viņam bijusi pietiekami nozīmīga loma neatkarības centienu īstenošanā un Latvijas vārda nešanā pasaulē, darījis to no visas sirds, tai pašā laikā tāpat kā cilvēku lielākā daļa viņš mīlēja visu, ko dzīve varēja tajā laikā sniegt, un centās panākt pēc iespējas vairāk. Mīlēja sievietes, skaisti ģērbās, viņam patika būt priekšgalā, grozīties visaugstākajās aprindās un nemitīgi atgādināt par sevi. E.Bīriņš savā dzīvē pazina vai visus Latvijas redzamākos «piektgadniekus», daudzus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, Lielbritānijā tika pieņemts karaļnamā un draudzējās ar augstmaņiem, angļu leiboristiem, vairākiem kreisi noskaņotiem Lielbritānijas parlamenta locekļiem, krievu sociālistiem, Anglijas kultūras un mākslas pārstāvjiem, arī ar emigrantu no Krievijas slavenu anarhistu teorētiķi kņazu N.Kropotkinu. Un ne vienu vien reizi šīs pazīšanās bijušas visai liktenīgas.
E.Bīriņš strīdējās līdz niknumam ar saviem politiskajiem oponentiem un ne reizi aizgāja no partijas kongresiem, durvīm noklaudzot, ar paceltu galvu, ne pa jokam salecās ar Latvijas Zemnieku savienību un Kārli Ulmani, ar pietiekami lielu skandālu šķīrās no savas pirmās sievas, kas ar trīs bērniem palika Londonā, bet viņš ar citiem trim pārcēlās uz Rīgu. Bērni pameta Latviju, kad Eduards apprecējās otrreiz. No dzīves turpmāk viņš saņēma pretī krietnus belzienus, piedzīvoja lielas vilšanās un baudīja sava prestižā stāvokļa kritiena skolu, ko nemīkstināja Vilhelma Muntera un citu redzamu Latvijas valstsvīru protekcijas, kļuva bezdarbnieks, bija spiests pārdot pat savus apbalvojumus, kara laikā nez kādēļ tomēr palika Rīgā, tādēļ pēc tam ģimenei nācās tikpat kā slēpties no varas pārstāvjiem, Staļina gados iesaistoties vien gadījuma darbos.
E.Bīriņš patiesi lepojās ar savu «piektgadnieka» pieredzi, ar to, ka vairākas reizes pagrīdes darbības dēļ ticis apcietināts un tikai par mata tiesu izbēdzis no lodes. Viņš nodzīvoja garu mūžu, un Dievs vien zina, kā nenokļuva Staļina koncentrācijas nometnēs. Pēc kara dzīvoja Rīgā klusi, un pat tuvākie kaimiņi nezināja, kas viņš īstenībā ir: «Viņi abi ar kundzi bija ļoti atturīgi, mīlēja klasisko mūziku, spēlēja klavieres un, lai gan iedzīve bija gandrīz nabadzīga, no malas izskatījās kā aristokrāti.»
Vienmēr varēja dzirdēt kādu svaigu domu
Bīriņi gan nebija nekādi tukšinieki – viņu Jelgavas apriņķa Vecsvirlaukas pagasta «Cāļu» saimniecība Platones upes krastā Romas kroga tuvumā ar 100 pūrvietām zemes latviešu zemniekam toreiz bija pietiekami liela bagātība. Eduarda vecāki Pēteris un Emīlija Bīriņi bija visai cienījamas personas sabiedrībā. «Cāļi» bija tiem laikiem lielas un saviesīgas mājas, kur varēja pārlaist arī nakti. Vieni radi, braucot no Staļģenes puses, tur apstājās, lai atpūtinātu zirgus un pie reizes uzzinātu, kas jauns Jelgavas sabiedrībā; otri nāca no Kroņvircavas un citiem tuvējiem pagastiem, kur vien aizprecējās meitas vai apsievojās Bīriņu, Eilenbergu, Stepermaņu, Treigūtu, Kānbergu, Kolbergu, Bisenieku, Bušu un citu radu dēli – no sabiedrībā visai redzamām dzimtām. Līdzi tēviem un mātēm ceļu krustojumā pie Romas kroga apgrozījās liela daļa jaunatnes ne tikai Bīriņu daudzo meitu dēļ, bet vairāk tāpēc, ka «Cāļos» vienmēr varēja dzirdēt kādu svaigu domu un uzklausīt vīrus, kas pabijuši tālākās zemēs.
Veidoja proklamācijas un izdeva nelegālo literatūru
Krievijas carisma pēdējos gados realizētā pārkrievošanas politika izraisīja lielu pretestību latviešos. Sevišķi šo garu varēja just tā sauktajās «vakarnieku» sapulcēs, kas satuvināja Jelgavā pazīstamākos jaunos latviešu censoņus. Viens no šādu vakaru iniciatoriem un vadītājiem bija jaunais agronoms J.Bisenieks, kas šos pasākumus nereti organizēja tieši «Cāļu» mājās.
Neapšaubāmi, ka Bīriņu dzimtas radnieciskās saites ar Bisenieku un citām tuvām vai mazliet tālākām dzimtām, viņa jau sabiedrības atzinību guvušie brālēni un māsīcas daudzējādā ziņā ietekmēja arī visu Eduarda turpmāko dzīvi, viņa pasaules uzskatus, sabiedriski politisko uzvedību.
Vēlāk, kad vecie Bīriņi zemi sadalīja starp bērniem precību gados, faktiski citiem pats liktenis lika izvēlēties ceļu ārpus tēva mājām. Un Latvijā bieži vien tieši turīgo vecāku bērni, kam nebija jācīnās par maizes riecienu, kalpojot citu labā, meklēja iespējas, kā sevi apliecināt sabiedrībā. Tas nebūt nebija tik vienkārši, bet Eduarda likteni noteica iekļaušanās politiskajā cīņā. Tas bija laiks, kad daudzi no nākamajiem «piektgadniekiem» sastapās Jelgavā un tālāk devās uz Rīgu, kur viņu doma gāja tālāk par savu pagastu – bija laiks izlemt, kā gāzt nīsto caru Nikolaju. Viena daļa devās dedzināt muižnieku pilis, citi ar proklamācijām centās izgaismot tautai, kā taisīt revolūciju, neklausīt vairs svešai varai, visiem spēkiem cīnīties pret to, lai pašķirtu ceļu savas valsts Latvijas veidošanai. E.Bīriņš bija tas, kurš veidoja šīs proklamācijas un izdeva nelegālo literatūru.
Varbūt tieksme ne tikai pēc vārda brīvības, bet arī ātrākas patstāvības vēl Jelgavas reālskolas pēdējās klasēs lika domāt par darba gaitu sākšanu. Tā piecpadsmitgadīgais pusaudzis 1899. gadā izlēma pats nopelnīt sev kabatas naudu. Viņš varēja iekārtoties kādā Pūcīšu Ģederta laikrakstā vai J.Bisenieka «Zemkopī», vai kādā no viņa daudzajām biedrībām, bet liktenīgi nokļuva Stefenhagena un dēla drukātavā, kur savu karjeru no burtliča mācekļa bija sākuši daudzi – vēlāk pazīstamais grāmatu grafiķis Mārtiņš Bušs, citi radi un tuvi paziņas.
Izvēlas politiku
Eduards gan nekļuva par mākslinieku, kaut arī dažādas ambīcijas viņā virmoja, sevišķi, kad gadsimta beigās vēroja, kā glezno Vilhelms Purvītis, kas «Cāļos» pavadīja vairākas vasaras un smēlās vielu savām lauku ainavām. Eduardam no bērnības izveidojās simpātijas pret talantīgiem cilvēkiem, literātiem un māksliniekiem, vēl jo vairāk, ka tos varēja redzēt vaigā un klausīties, kad tie viesojās «Cāļos».
Patiesībā Eduards varēja kļūt jebkas – jau reālskolas gados viņš bija pabijis visādu interešu biedrību sapulcēs un pagrozījies dažādās «vakarnieku» grupās. Bet, redzēdams, ka visas interesējošās nišas jau bija aizņemtas, viņš labprātāk izvēlējās to vidi, kurā varēja panākt ko vairāk. Un tā bija politika. Šķiet, ka nav grūti atbildēt – kāpēc. Starp rindiņām tas lasāms arī E.Bīriņa atmiņās: «Ap manu vecāku mājām «Cāļi» pulcējās viena daļa Jelgavas progresīvās inteliģences. Man bija vairākas pieaugušas māsas un brāļi, kuri piedalījās ne tikai vietējos dziedāšanas koros. «Cāļos» bieži notika visādas saviesības un sanāksmes, kurās izpaudās tā laika jaunstrāvnieku idejas, kaut gan manas māsas un brāļi bija diezgan atturīgi pret tām, tomēr man labprāt patika klausīties runās, kurās tika izsacītas brīvākas domas. Manī pamazām, bet noteikti sāka veidoties pasaules uzskats, kuram pamatā bija cīņa dēļ brīvības.» ◆
Turpinājums otrdienas, 7. maija, numurā.
