Šķiet, ikviens vīrietis savā mūžā tiecas paveikt vismaz trīs lietas: uzcelt māju, izaudzināt dēlu un iestādīt koku. Šīsdienas gaviļnieks Ēvalds Ozoliņš ir lepns, ka dzīvi sakārtojis tā, lai neviens no šiem uzdevumiem nepaliktu novārtā.
Šķiet, ikviens vīrietis savā mūžā tiecas paveikt vismaz trīs lietas: uzcelt māju, izaudzināt dēlu un iestādīt koku. Šīsdienas gaviļnieks Ēvalds Ozoliņš ir lepns, ka dzīvi sakārtojis tā, lai neviens no šiem uzdevumiem nepaliktu novārtā.
Kādā no Jelgavas sīkieliņām viņš paša celtā, skaista dārza ielenktā mājā mierā un klusumā pensijas gadus aizvada kopā ar kundzi Mirdzu. Gaviļnieks gandrīz divdesmit gadu nostrādājis Jelgavā ugunsdzēsējos, atzīstot, ka darbs bijis smags un atbildīgs, ne reizi vien viņš nāvei acīs skatījies, glābjot cilvēku dzīvības. Bijuši arī kuriozi, kad kaimiņš kaimiņa būdai pielaidis uguni un ugunsdzēsējiem nav ļāvis to dzēst, metoties virsū ar dakšām. Ēvalds ir optimists un uz dzīvi cenšas raudzīties gaišām acīm.
Neviens no abiem dēliem nav gājis tēva pēdās. Vecākais – Aldis – strādā Valmierā par Kriminālpolicijas priekšnieku, bet Aigars pabeidzis Mākslas akadēmiju un Dailes teātrī ir galvenais mākslinieks. Ēvalda un Mirdzas lielākās svētku dienas esot, kad dēli ar ģimenēm sabrauc kopā vecāku mājās, parasti Ziemassvētkos, bet arī vārdadienas neesot izņēmums.
Pie gaviļnieka mājas ieejas durvīm aug paprāvs paša stādīts un allaž apmīļots ozoliņš, bet dārzā zied daudz puķu. Pavasarī tulpes un narcises Ēvalds audzējot pašu priekam un pārdošanai,
bet vasarā lielākās rūpes prasa rozes.
Ēvalds smej, ka cenšoties dzīvot pēc desmit laimīga cilvēka baušļiem, kurus 60. dzīves jubilejā glīti ierāmētus uzdāvinājis dēls, tā teikt, vieglākai dzīvei. Visatbilstošākais, bet, kas nekad neesot realizēts, liekoties devītais: «Ja tev uznāk vēlēšanās strādāt, apsēdies un pagaidi – varbūt pāries.» Taču vērā ņemams esot arī pirmais:«Cilvēks piedzimst nomocījies un dzīvo, lai atpūstos.»
Par neatņemamu dzīves daļu Ozoliņu ģimenei kļuvusi Latvijas apceļošana. Katru vasaru viņi cenšas apskatīt kādu skaistu vietu, kuru mūsu mazajā zemītē esot ne mazums.
