Dzintra Punga norāda, ka bibliotēkas pēdējos gados ir ļoti mainījušās.
Jelgavas un novada bibliotekāri labi pazīst Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas (JZB) direktores vietnieci un Jelgavas novada pašvaldību bibliotēku metodiskā darba vadītāju Dzintru Pungu. Viņa rūpējas, lai kolēģi mācītos un regulāri apgūtu ko jaunu. Nesen Dzintras Pungas ieguldītais darbs novērtēts ar Atzinības krustu, un viņa atzīst – apbalvojums uzliek lielu atbildību.
Metodiķa darbs –
tas ir dzīvesveids
«Lai kur es būtu, vienmēr iedomājos – ko pozitīvu no tā, ko redzu, varētu atvest uz savām bibliotēkām un pastāstīt kolēģiem. Lauku bibliotekāri jau netiek tik bieži uz Rīgu. Mēs esam viņu metodiskais centrs, viņi brauc mācīties pie mums. Tāpēc man jārūpējas, lai viņiem te būtu labi, interesanti un viņi nebūtu velti iztērējuši savu laiku un finanses,» teic Dzintra. Esot Kultūras ministrijas Bibliotēku akreditācijas komisijā, viņai ir iespēja salīdzināt, kā norit bibliotēku darbs citās pilsētās un novados.
Viņa atzīst – metodiķa darbs ir dzīvesveids. «Metodiķis ir tas, kurš neļauj bibliotekāriem mierīgi dzīvot,» nosmaida Dzintra. «Viņam visu laiku ir jārūpējas, lai kolēģi mācītos un arī būtu motivēti mācīties. Pašai līdz ar to ļoti daudz jālasa, daudz kur jāpiedalās, lai prastu uzaicināt pareizo lektoru un lai klausītājam būtu interesanti.»
Darba kļūst arvien vairāk, jo bibliotēkas laika gaitā ir ļoti mainījušās. Sevišķi pēdējos gados uzlabojies JZB telpu stāvoklis, ar pašvaldības atbalstu sakārtots 1. un 2. stāvs. Ir nākušas klāt tādas darbības, par kurām agrāk neviens nedomāja – piemēram, vēl nesenā Muzeju nakts. «Neviens jau mums neliek piedalīties. Taču gribas, lai bibliotēka pilsētā kļūtu arvien zināmāka. Bibliotēkas ir ļoti bagātas ar informāciju, ar grāmatām, ar to, ka šeit ir lielas iespējas gan mācīties, gan pavadīt brīvo laiku.»
Izaugsmi rosina
«Trešais tēva dēls»
Līdz ar telpu remontu nedaudz palielinājies bibliotēkas apmeklētāju skaits. Un bibliotēkai prieks, ka arī lasītāju skaits saglabājas nemainīgs, vērojams pat neliels pieaugums. Tomēr šodien bibliotēka vairs nav tikai vieta, kur lasīt grāmatas. Ir iespējams izmantot dažādas datu bāzes, kurās var lasīt arī bibliotēkā neatrodamus periodiskos izdevumus. Tā kā laikraksti ar laiku «nolasās», būtu nepieciešams digitalizēt ikvienu no tiem. Tāpēc JZB ir prieks, ka Valsts kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis projektu, kurš ļaus turpināt bibliotēkas laikrakstu digitalizāciju.
Savukārt laukos bibliotēkas pilda arī sociālas funkcijas. «Jelgavas un Ozolnieku novadā mums ir stabilas bibliotēkas, kuras finansē pašvaldības, ir arī pietiekami labs finansējums grāmatu iegādei. Tās bibliotēkas, kuras ir enerģiskas, piedalās pasākumos, arī ir labāk apmeklētas. Protams, lielā mērā tas ir atkarīgs no vietas, kur bibliotēka atrodas – pagasta nomalē apmeklētāju skaits nebūs liels. Ja tā ir centrā, kur blakus ir pagasta pārvalde, skola, tur tā rosība ir lielāka.»
Tomēr Dzintra priecājas, ka no 1998. gada, kopš viņa ir metodiķe, neviena bibliotēka Jelgavas pusē nav slēgta: «Šajā laikā man ir palaimējies būt klāt lieliskām pārvērtībām, kas nāca ar projektu «Trešais tēva dēls». Katra mazākā bibliotēka ieguva vismaz četrus jaunus datorus un interneta pieslēgumu. Lēciens bibliotēku attīstībā bija straujš. Vēl 2005.–2006. gadā datori bija tikai dažās novada bibliotēkās, bet tagad tie ir pilnīgi visās, visur ir arī internets.» Savukārt projekta finansētās apmācības ar lektoriem, par kuriem citādi pat nevarētu sapņot, cēlušas bibliotekāru pašapziņu.
Liels prieks arī par to, ka ar šo gadu visās 23 Jelgavas novada bibliotēkās darbs norit automatizēti sistēmā «Alise». Tā atvieglo gan bibliotekāru, gan lasītāju darbu. Tagad katram ir iespēja jebkurā diennakts stundā izmantot elektronisko kopkatalogu, kurā var redzēt, kādas grāmatas un kurās bibliotēkās ir pieejamas, tāpat iespējams tās pasūtīt vai uzdot jautājumu bibliotekāram. Sistēmas priekšrocības noteikti novērtēs tie, kas bibliotēku izmanto regulāri.
Viss sākās ar siļķēm
Vēl nebija nostrādāti obligātie divi pēcstudiju gadi LU Zinātniskajā bibliotēkā, kad jauno speciālisti JZB ilggadējā direktore Paulīne Bartkeviča 1978. gadā aicināja par savu vietnieci. Bet kā tad Dzintra nolēma savu mūžu saistīt ar bibliotēku? Grāmatas mājās bijušas vienmēr – vecāki bija lieli lasītāji un jau no mazām dienām tās pirka arī meitai. Pati pirmā meitenes patstāvīgi izlasītā bija «Smaragda pilsētas burvis». Tomēr kamola pavediens, kas izvijas cauri studiju gadiem Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes Bibliotēku nodaļā, aizšķetinās līdz vidusskolas laikam. Jaunās meitenes mamma strādāja Jelgavas Zinātniskajā grāmatnīcā (tagadējās «Argas» vietā). Kad pārdevējas vasarā gāja atvaļinājumā, Dzintra viņas aizvietoja.
Sešdesmito septiņdesmito gadu mijā zinātniskajā grāmatnīcā lasāmvielas izvēle nebija plaša. Dzintrai darbavietā reizēm pat bijis garlaicīgi. Cilvēki pa ceļam uz tirgu iegriezās grāmatnīcā un nemainīgi taujāja pēc pavārgrāmatām vai puķkopības grāmatām, kuru parasti nebija. Aiz gara laika meitene sāka pētīt plauktos esošo lasāmvielu. Un kas to būtu domājis? Grāmatā par siļķu rūpniecisko nozveju Tālajos Austrumos vesela nodaļa veltīta siļķu ēdieniem. Savukārt grāmatā par dārzeņkopību rūpnieciskos apjomos viena nodaļa atvēlēta dārzeņu ēdieniem.
Skola bijusi rokā – nākamreiz, kad jautāts pēc pavārgrāmatas, Dzintra mudinājusi – ziniet, pavārgrāmatu mums nav, bet šajā ir vesela zivju ēdienu nodaļa, bet šajā atrodamas dārzeņu ēdienu receptes. Īsā laikā tās tika izpirktas. «Es sapratu, ka man tā lieta ļoti patīk – patīk komunicēt ar cilvēkiem, kaut ko ieteikt, un man bija prieks, ka viņi aizgāja apmierināti,» Dzintra atklāj.
Darbs līdz galam nav novērtēts
Ap to pašu laiku meitene arī sāka lasīt pilsētas bibliotēkās. Kad klases audzinātājs 1. vidusskolas fizikas skolotājs Frīdbergs reiz jauniešiem jautājis par nākotnes plāniem, Dzintra teikusi – mācīšos par bibliotekāri. Skolotāja vārdi par dzīvošanu uz nabadzības robežas iespiedušies atmiņā uz visu mūžu. «Bet vai tad pusaudža gados par tādām lietām domā? Diemžēl tā ir viena no šīs profesijas ēnas pusēm, ka mūsu darbs tomēr nav novērtēts,» sarunas gaitā Dzintras seju nepametušais smaids pamazām izgaist un balsī ieskanas skumjāka nots.
«Kādas zināšanas tikai šodienas bibliotekāram netiek prasītas, bet atalgojums ir diezgan skops,» teic viņa, piebilstot, ka studiju gadi gan bija brīnišķīgs laiks. Smaids un pievelkošie smiekli atkal atgriežas, atceroties, kā studiju laikā filoloģes centušās izvairīties no augstākās matemātikas nodarbībām, kuras programmā bija ieviestas eksperimentālā kārtā, un ieskaitē izmantojušas «fizmatu» meiteņu palīdzību.
Bibliotekāram jābūt daudzpusīgam, jāprot orientēties dažādos jautājumos, sākot no bērnu literatūras līdz pat jautājumam, kā izveidot e-pastu. Daudzpusīgas ir arī JZB darbinieces – kādai patīk ceļot, citai ir skaists dārzs. «Bibliotekāres ir ļoti interesantas sievietes,» nosmaida Dzintra, piebilstot, ka stereotips par pelēkajām pelēm nav spēkā. Tāpēc Dzintra atzīst – nav pareizi, ka mūsdienās topošajiem bibliotekāriem nepasniedz literatūru. Kad bibliotekāri no LU Filoloģijas fakultātes (tagadējā Humanitāro zinātņu fakultāte) pārcēlās uz Sociālo zinātņu fakultāti, no viņu mācību programmas pazuda literatūras kursi. «Lai gan mēs runājam par datu bāzēm, automatizāciju, bibliotekāram ir svarīgi pārzināt grāmatas. Bieži apmeklētājiem kaut kas ir jāiesaka, bet, ja pats neinteresējas, kaut ko ieteikt ir ļoti grūti.»
Apbalvojums uzliek atbildību
Aktīvās darba gaitas nav palikušas nepamanītas. Dzintra Punga 4. maijā no Valsts prezidenta Andra Bērziņa saņēma Atzinības krustu par nopelniem bibliotēku nozares darbā, lielo personīgo un profesionālo ieguldījumu reģiona bibliotēku tīkla attīstībā, informācijas sabiedrības un pilsoniskas sabiedrības veidošanā Zemgalē. Apbalvojums bijis liels pārsteigums, un tam līdzi nāk liela atbildības sajūta. «Es apzinos, ka man ir jāturpina strādāt un jāattaisno to cilvēku uzticība, kas mani virzījuši šai balvai, un tā ir Lauku bibliotēku atbalsta biedrība,» teic Dzintra, kura ir arī biedrības valdē. Zināmākais pasākums, ko biedrība organizē visā Latvijā, ir Grāmatu svētki. Tajos tiekas valsts amatpersonas, grāmatu autori, izdevēji un lasītāji.
Dzintrai ir dēls Andris. Lai gan viņa atzīst, ka darbs ir arī vaļasprieks, bez grāmatu lasīšanas viņa labprāt apmeklē teātri un ceļo gan pa Latviju, gan ārpus tās. Sevišķi tuvas ir mūsu pašu valsts vietas, kurām tradicionālie maršruti met līkumu. ◆
Sirsnība un atbalsts
Lāsma Zariņa, JZB direktore
◆ Dzintru tā pa īstam iepazinu pirms gada, kad sāku strādāt par bibliotēkas direktori. Es esmu ļoti pateicīga par to, ka viņa man ļoti palīdzēja un mani atbalstīja. Dzintra prot organizēt, uzrunāt, viņa ir īsts vadības cilvēks. Dzintrai piemīt ļoti liela sirsnība, viņa katram cilvēkam prot atrast īstos vārdus. Arī profesionāli viņa iet līdzi laikam, interesējas par to, kas jauns notiek. Ļoti augstu bibliotekāros vērtēju to, ka viņi paši daudz lasa, un Dzintra patiešām daudz lasa. Bez lasīšanas laikam jau nebūtu tāds īsti vērtīgs bibliotekārs iespējams.
