Aigars Reinis aizvadītās nedēļas nogalē jelgavniekiem rādīja savu māku kā Latvijas Radio kora mākslinieks.
Aigars Reinis jelgavniekiem pazīstams kopš laikiem, kad desmit gadu kalpoja Jelgavas Sv.Annas draudzē gan kā ērģelnieks, gan kora diriģents un visas baznīcas mūzikas dzīves vadītājs. Viņa laikā Sv.Annas baznīcā izveidojās ļoti augsti kritēriji gan paša A.Reiņa ērģeļatskaņojumiem, gan kora mākslinieciskajam līmenim, gan viesmākslinieku koncertiem. Tagad Aigars ir Rīgas Sv.Ģertrūdes vecās baznīcas ērģelnieks, bet aizvadītajā svētdienā Jelgavā viesojās citā ampluā – Antonio Loti «Vesperu» atskaņojumā piedalījās kā Latvijas Radio kora dziedātājs.
– Tevi var saukt par divu kungu kalpu – esi gan ērģelnieks, gan Latvijas Radio kora mākslinieks.
Kādreiz bija arī trešā nodarbe – diriģēšana. Tagad gan vairs ar to nenodarbojos.
– Un kas tuvāk sirdij – koris vai ērģeles?
Pieļauju, ka jebkuram, ne tikai man, solo iznāciens ir atbildīgāks nekā kolektīvs pasākums, lai gan profesionālim jābūt līmenī abos gadījumos. Parasti uz šādiem jautājumiem mēdzu atbildēt, ka ērģeles – tā ir profesija, bet koris ir mans darbs.
– Kā spēj abas šīs lietas apvienot, jo Latvijas Radio koris ir koncertiem un ierakstiem ļoti noslogots kolektīvs?
Galvenais ir plānošana. Ja es šos darbus nespētu apvienot, nedarītu vai nu vienu, vai otru. To lielā mērā nosaka arī tā situācija, ka koncertējošam ērģelniekam Latvijā nav daudz iespēju, kur izpausties. Visiem jau nav tādas producentu brigādes kā neapšaubāmi lieliskajai ērģelniecei Ivetai Apkalnai, kurai tiek nodrošināts koncertu plāns vai visā pasaulē. Mūsu ērģelnieki, pat tie labākie, strādā skolās un dara citas papildu lietas, lai sevi nodrošinātu.
Dziedātāja darbam savukārt ir tāda specifika, ka visu dienu jau nedziedāsi – tas nemaz fiziski nav iespējams. Maksimums ir četras stundas, ko cilvēka balss var izturēt, un tad nu no pilnās darba dienas – astoņām stundām – paliek vēl četras, kad var nodarboties arī ar ko citu. Manā gadījumā tas ir laiks, kad var uzspēlēt ērģeles. Līdz ar to šīs divas sfēras pakārtojas. Apvienot, protams, ir grūti. Atliek nolikt vienu lietu maliņā, aiztaisīt durvis un pārslēgties uz nākamo procesu.
– Vēl jau Latvijas Radio korim ir tāda specifika, ka tas gandrīz nepārtraukti brauc uz dažādām pasaules malām.
Ir gadījies, kad esmu ielidojis naktī Rīgā no Radio kora koncertturnejas un pusdienlaikā ieradies Liepājā, kur ar mazu pusstundas mēģinājumu notika koncerts pie Latvijā lielākajām Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcas ērģelēm. Ja viss ir laikus saplānots un zināms, tas ir iespējams. Grūti, bet varbūt arī interesanti.
– Faktiski jau attiecībā uz ērģelēm tev ir ne tikai solo iznācieni? Es domāju ērģeļspēles duetus ar Ilzi Reini.
Negribas īpaši skaļi teikt, ka esam nodibinājuši ērģelnieku duetu, bet nu jau septītais gads, kopš muzicējam arī kopā ar Ilzi. Pagājušajā rudenī iznāca arī kompaktdisks «Ērģeles diviem».
– Vai ir daudz skaņdarbu ērģelēm četrrrocīgi?
Vispār jau ir. Varbūt ne tieši sacerēti ērģelnieku duetam, bet pasaulē ir daudz orķestra transkripciju, jo divi ērģelnieki var ļoti krāsaini daudz ko izdarīt. Arī Latvijā pagājušo desmit gadu laikā izveidojušies četri ērģeļu dueti.
– Jūs ar Rīgas Sv.Jāņa baznīcas ērģelnieci Ilzi Reini varbūt bijāt šāda veida muzicēšanas pionieri Latvijā?
Gluži pionieri gan nebijām, bet vienā Dubultu ērģeļmūzikas festivāla koncertā, šķiet, 2000. gadā, kad festivāla producente Edīte Alpe rosināja, ka mēs, trīs pāri (vēl Iveta un Jānis Pelšes, kā arī Edīte Alpe un Tālivaldis Deksnis), varētu uztaisīt kopīgu koncertu.
– Tava situācija, vismaz pirms Jelgavas koncerta, ir īpatna ar to, ka desmit gadu esi bijis Jelgavas Sv.Annas draudzes ērģelnieks, kora diriģents un visas muzikālās dzīves vadītājs. Arī piedalījies kā ērģelnieks kādā no Aigara Meri muzikālajiem projektiem, un nešaubos, ka esi lietas kursā par šī dievnama un visas Jelgavas muzikālo dzīvi.
Jelgavas kamerorķestris un Mūzikas vidusskolas stīgu orķestris Aigara Meri vadībā ir brīnišķīgi auguši. Mans vārda brālis ieguldījis daudz darba, un rezultāts ir acīm redzams (vai šajā gadījumā pareizāk teikt – ausīm klausāms). Ar prieku atskaņojam kopā šo mūziku, un nav tā, ka Radio koris nu būtu tik lepns, ka varētu muzicēt tikai ar pasaulē atzītākajiem profesionāļiem. Bijām priecīgi par šo uzaicinājumu piedalīties Antonio Loti «Vesperu» Latvijas pirmatskaņojumā. Tas ir arī sava veida izaicinājums – atskaņot kādu skaņdarbu ar iepriekš ne tik pazīstamu orķestri vai solistu. Katru reizi tā ir jauna pieredze.
Būtu jau interesanti, ja potenciālais klausītājs varētu nākt arī uz mēģinājumiem, jo koncertā tas gala rezultāts vienmēr ir nedaudz citāds – varbūt labāks, varbūt sliktāks, bet ne gluži tāds pats kā mēģinājumā.
– Antonio Loti «Vesperes» Jelgavas Sv.Annas baznīcā ir Latvijas pirmatskaņojums.
Tas ir ļoti atzīstami, ka vērtīgas lietas notiek ne tikai Rīgā. Tas nozīmē, ka Jelgavā kultūras dzīve nav pabērna lomā. Kad es sāku darboties, šeit dominēja bezmaz vai tāds viedoklis, ka Jelgava ir pārāk tuvu Rīgai, tāpēc nekas īpašs kultūras jomā nav vajadzīgs. Elektrovilciena biļetes bija lētas, un baudīt tā saucamo «augsto mākslu» taču var netālajā galvaspilsētā. Tagad Jelgava kā Zemgales kultūras centrs ir brīnišķīgi attīstījusies.
– Vai to pašu vari teikt arī par Sv.Annas baznīcas mūzikas dzīvi?
To man grūti komentēt, jo neesmu skaitījis koncertu intensitāti. Katrā ziņā mani iepriecināja tikšanās ar tagadējo mācītāju Kasparu Kovaļovu. Atmosfēra draudzē ir laba, un baznīcas apmeklētība ir augusi, to pašu var teikt par kultūras un muzikālo dzīvi. Par visiem koncertiem nevaru spriest, bet tie projekti, kuros pats esmu ticis iesaistīts, bija augstvērtīgi gan garīgajā, gan muzikālajā ziņā.
Katrs laiks jau ir citāds. Nav visam jābūt tieši tā, kā bija toreiz, kad es darbojos Annas baznīcā. Iespējams, arī pats tagad daudz ko darītu savādāk. Laiks ir gājis uz priekšu, un katram laikam ir citas prasības.
Tagad varam priecāties par Zemgales ērģeļu dienām, kuru organizēšanā ļoti aktīva ir tagadējā draudzes ērģelniece Māra Ansonska – tas ir notikums ar plašu programmu ne tikai Jelgavai, bet arī apkārtnes baznīcām. Uzskatu, ka baznīcās nedrīkst strikti nodalīt garīgo un kultūras sfēru. Protams, pirmajā vietā jābūt dievkalpojumiem, bet baznīca vienmēr ir bijusi kultūras dzīves sastāvdaļa. Reliģiskās kultūras, tas gan jāņem vērā. Turklāt ne tikai mūzikas – pagājušajos Ziemassvētkos Rīgas Sv.Ģertrūdes vecajā baznīcā bija gleznu izstāde ar garīgo tematiku. Dažāda veida kultūras aktivitātes bagātina draudzes dzīvi un jāuztver pozitīvi.
– Ko tu vari teikt par Antonio Loti «Vesperēm», ko šodien dziedāsiet (saruna ar A.Reini notika tieši pirms svētdienas Latvijas pirmatskaņojuma – red.)?
Šī ir mana pirmā satikšanās ar pazīstamā itāļu komponista daiļradi. Viņa radītie kora dziedājumi ir populārāki nekā šāda veida kantātes. Jāatzīmē arī fakts, ka Latvijā baroka mūzika ir vēl tādā pabērna lomā. Bahu un Hendeli pazīst visi, bet viņu līdzgaitnieki vai mazliet agrāk dzimušie komponisti nav pārāk populāri. Brīžiem šķiet, ka mēs joprojām dzīvojam kā padomju laikā, kad varēja izveidoties viedoklis, ka mūzika sākas ar Bahu.
Šodien klausītājs var atnākt uz koncertu un novērtēt, vai Antonio Loti mūzika ir saistoša. Manuprāt, tā ir ļoti krāsaina un vitāla, kā jau itāļu mūzika. Melodijas ir brīnišķīgas, tā ka paredzu skaistu koncertu.
– Te nu gribas jautāt par Jelgavas kultūras dzīves plānošanu, jo praktiski jūsu koncerta laikā kultūras namā notiek Jelgavas popkora mūzikla «Sapņotāji» otrā izrāde, kas gan ir pavisam cits žanrs, tomēr, kā pārliecinājos dienu iepriekš pirmizrādē, publikas atsaucība bija liela.
Tas jau ir tikai pozitīvi vērtējams fakts, jo vēlreiz apliecina, ka Rīga nav vienīgā kultūras metropole, bet daudz svarīgu notikumu notiek arī Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs, Jelgavā un citur. Popmūzika un baroks ir divas dažādas jomas, bet labi, ka klausītājiem tiek dotas izvēles iespējas. Parasti gan publika šādos pasākumos ir atšķirīga, bet var taču sekot arī labiem piemēriem – sestdien ej uz mūziklu, bet svētdien uz garīgās mūzikas koncertu.
Katrā ziņā labāk daudz kultūras pasākumu, nevis maz vai nemaz.
