Seriāls «Ēnu spēles» Varim Klausītājam ir jau pagātne, tagad aktuāla KIT jaunā sezona un «Spēlmaņu nakts» nominācija.
Starp daudzajām Latvijas TV kanālos svētdienas vakarā gandrīz vienlaikus rādītajām politisko kaislību spēlēm pārsteidza notikums ar citu orientāciju – detektīvseriāls «Ēnu spēles». Vēl vairāk pārsteidza jelgavnieks Varis Klausītājs vienā no (tiesa, ne pašām galvenajām) lomām. Bet tikai pirmajā mirklī – galu galā Karaliskā improvizācijas teātra (KIT) aktieris V.Klausītājs pietiekami bieži redzēts tik dažādās radošajās izpausmēs, lai drīz vien pieķertu sevi pie domas, ka arī seriālu varoņa ampluā Varim piestāv pat ļoti labi.– Iepriekšējā mūsu nopietnākā sarunā pirms diviem gadiem «ar astīti» tiki nodēvēts par režisoru, improvizatoru un mūziķi. Vai tagad jāpievieno arī apzīmējums «TV seriālu aktieris»?Televīzija man nemaz nav tik ļoti sveša. Kādreiz, šķiet, 2001. gadā, bija tāds raidījums «Svētdienas bez tabu ar Vari Klausītāju», kur darbdienu nopietno raidījumu vietā uz tiem pašiem notikumiem skatījāmies drusciņ vieglāk, tā kā jokojot.– Tas arī «gāja» kanālā TV3, tāpat kā «Ēnu spēles»?Laikam gan, bet droši zinu, ka to uzņēma producentu grupa «Beta fakts». Man daudz vairāk izsaka – kur jāfilmējas, ar ko jāfilmējas, kas režisors, kas ir kameras cilvēki, jo pēc tam jau to var pārdot, kurā kanālā grib. Vai «Ēnu spēles» izrāda TV3 vai kāds cits kanāls, no tā mana attieksme nemainās.– Un kāda tad ir šī attieksme? Var jau smīnēt, ka seriāls nav «lielā māksla», bet vai nav tā, ka pēc svētdienas tevi uz ielas atpazīst daudz vairāk cilvēku nekā iepriekš, pirms TV ekrānos parādījās detektīvseriāla «Ēnu spēles» pirmā sērija?Neesmu gan to izjutis, nu, vēl jau nav pat diena pagājusi (saruna ar V.Klausītāju notika pirmdienā – red.). Toreiz, kad vadīju «Svētdienas bez tabu», gan jutu, ka man pievērš tādu kā lielāku uzmanību, bet tas noteikti nebija jau pirmajā dienā pēc pirmā raidījuma.– Cerēsim, ka tavam varonim paredzēts ilgāks mūžs nekā viesnīcas darbiniekam, kuru uzspridzināja jau pirmajā sērijā.Gadījumi, kad varonis iet bojā, bet vēlāk izrādās, ka tā ir «tikai koma», pasaules seriālu klasikā nav nekāds retums. Turklāt īstais personāžs taču var izrādīties nevis viņš pats, bet viņa dubultnieks.Atklāti sakot, sava varoņa nākotni īsti nezinu, jo šī loma seriālā nav nekāda galvenā. Filmēšana notika vasarā, un, kā ainas ar manu līdzdalību labpaticies izmantot filmas autoriem, tas ir, tieši kurās sērijās esmu «iemontēts», neesmu lietas kursā.– Kā tu nokļuvi «Ēnu spēlēs»?Gluži vienkārši – man piezvanīja un pajautāja, vai esmu brīvs. Uzreiz arī brīdināja, ka būs jākļūst par apsargu, kurš darba laikā mēdz skatīties neķītras filmiņas. Protams, kā godīgs pilsonis varēju atteikties, bet, par laimi, izrādījās, ka filmēšanās procesā nekā neķītra nav – īstenībā es skatos tukšā monitorā.– Arvien vairāk pārliecinos, ka vispār tu esi nopietns cilvēks, bet bieži vien, arī šajā seriālā, vairāk tiek ekspluatētas tavas jokdara spējas. Ko nozīmē nopietns cilvēks? Dzīvē viss ir relatīvs, bet mans seriāla varonis ir krietni sajaucis dzīves realitāti ar interneta vidi.Nopietnība ir spēja smieties. Cilvēks, kurš nespēj smieties, nav nopietns, tas jau ir traģisks cilvēks. Piemēram, strādājot par skolotāju Jelgavas Mūzikas vidusskolā (V.Klausītājs savulaik beidzis Jelgavas Mūzikas koledžu un docenta Sigurda Circeņa klarnetes klasi Latvijas Mūzikas akadēmijā – red.), pārliecinājos – ja audzēkņiem jāiemāca kas nopietns, tas nenozīmē, ka visu mācību stundu visiem jābūt ļoti nopietniem.– Par vienveidību savās publiska cilvēka gaitās nevari sūdzēties, pirms nepilna gada tevi varēja redzēt līdz tam nebijušā ampluā, proti, biji vakara vadītājs Teātra balvu pasniegšanas ceremonijā – dalīji «Skatuves naglas» «Spēlmaņu naktī».Šajā pasākumā nav tradicionālo vadītāju, gluži otrādi – katru gadu to vada arvien citi cilvēki citā teātrī. Mainās arī režisori, scenogrāfi un scenāristi. Ir pilnīgi skaidrs, ka šoruden es nebūšu moderators «Spēlmaņu naktij» kaut vai tāpēc vien, ka pats esmu iekļuvis divās nominācijās. Tā ka man labvēlīgā gadījumā uz skatuves gan varu parādīties, tikai uznākšu nevis no kulisēm, bet no zāles.«Dzejtaurenis» izvirzīts nominācijā «Labākā izrāde bērniem», savā kategorijā nominēta arī oriģinālmūzika, ko sacerējis Rihards Zaļupe, kurš pats ar visiem saviem sitaminstrumentiem ir arī izrādes dalībnieks.Kurš tieši kāps uz skatuves pēc balvas, izšķirsies tikai pēdējā brīdī, jo «Dzejtaureni» speciālai žūrijai rādīsim vēl 22. novembrī, četras dienas pirms «Spēlmaņu nakts».– «Dzejtaurenis» ir…?«Dzejtaurenis» ir izrāde, kuras pamatā Aivara Neibarta dzejoļi, lai gan netiek izrunāts neviens vārds. Uz skatuves bez Riharda Zaļupes ir vēl tikai dejotāja un laikmetīgās dejas horeogrāfe Elīna Breice, projekta īpašais dalībnieks ir scenogrāfe Hiroko Ošima no Japānas, tērpus veidoja Gerda Zandersone. Dzejoļus gan var izlasīt programmiņā pirms izrādes, bet svarīgākā ir noskaņa. – Un režisors – Varis Klausītājs. «Dzejtaurenis» nav gluži pirmā šāda veida izrāde?Tas ir Zīmējumu teātris – mēģinājums «sadraudzēt» teātri ar vizuālo mākslu. Līdz šim tapušas četras izrādes – «Vilks», «Pasakas par Ņukucīti», «Lūdzu» un «Dzejtaurenis», kurās balta vai melna (sākumā – tukša) lapa pasākuma laikā pārvēršas par īstu zīmējumu.– Vai daudzajās izpausmēs paliek laiks arī Karaliskajam improvizācijas teātrim, kas taču laikam ir tava pamatnodarbošanās? Varbūt ir vēl kāds jauns projekts, par kuru neesmu informēts? Jā, esmu KIT improvizators, bet no jaunumiem varu minēt dalību Aijas Bley filmiņā, kas māca valodu. Tapuši arī tādi jauno latviešu režisoru «6 stiķi», kas sastāv no sešām īsfilmām – vienā no tām, kas saucas «Logs» (režisore Una Rozenbauma), es nospēlēju Dārznieku.Aizvadītās nedēļas nogalē kopā ar ērģelnieku Aigaru Reini bijām Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē ar Sergeja Prokofjeva «Pēterīti un vilku» (šajā koncertizrādē, kas rādīta arī Jelgavas Sv.Annas katedrālē, V.Klausītājs ir teicējs – red.).KIT, kas joprojām bāzējas Rīgas kinoteātrī «K.Suns», mums tagad ir daudz lielāka skatuve, septembrī sākās sezona. Improvizatori gan palikuši tie paši – Jānis Skutelis, Ģirts Runātājs, Arvis Dzejotājs, Varis Klausītājs. Un Arstarulsmirus, ko agrāk pazinām kā Gustavu Buteli.Rādām izrādi «Humors nobāl» – īsie skeči. Pagājušajā sezonā rādījām izrādi «9», tā bija garā forma. Bet, tā kā tas ir improvizācijas teātris, katrs vakars iznāk atšķirīgs.
