Ar mani jau nekas nenotiks. Retais no mums nedomā citādi, pārkāpjot kādu aizliegumu, ko attiecīgie dienesti uzlikuši kā brīdinājumu par briesmām mūsu veselības vai dzīvībai. Kā bieži gadās – dzīve pierāda pretējo.Kādā rītā Jelgavu pāršalca ziņa par bojāgājušo strādnieku Raiņa ielā. Vainīgos atradīs – tas ir policijas un tiesas darbs. Bet mums jārūpējas par savu drošību. Taču joprojām netrūkst pārgalvju, kas pretēji aizlieguma zīmēm bīstamās vietās mēģina šķērsot rekonstruējamo Raiņa ielu vai Čakstes bulvāri, jo nelaime notikusi citā dienā, citos apstākļos un vainīgs ir kāds cits.Šonedēļ pašvaldības aģentūra «Pilsētsaimniecība» vienā Driksas tilta pusē uzlikusi zīmes, kas liedz pa to pārvietoties gājējiem. Kā rāda prakse, pilsētniekus no tilta šķērsošanas var atturēt vien žogs un pašvaldības policists katrā galā. Un te nevietā ir bieži dzirdēti pārmetumi, ka policija Jelgavā māk tikai sodīt. Likumsargu klātbūtne tikai vēlreiz pierāda, ka sabiedrība nav iemācījusies adekvāti reaģēt uz pārmaiņām pilsētas dzīvē. Līdzīgi ir arī ar plašu diskusiju par fotoradariem. To, vai radari uzlabos satiksmes drošību, rādīs laiks. Uzskatu, ka ierīcēm nav jābūt soda mēram, bet brīdinājumam – brauc lēnāk, te ir «melnais punkts», te ir gājuši bojā cilvēki. Bet mēs, neievērojot ceļa zīmes, pārkāpjam noteikumus un pēc tam visos iespējamos veidos paziņojam – re, atkal valsts grib «izslaukt» naudu no godīgiem iedzīvotājiem. Cienīsim citu rūpes par mūsu drošību. Redzot «ķieģeli» pie kāda objekta, labāk izvēlēties citu ceļu, nevis pukoties, ka atkal viens gudrinieks norobežojis piekļuvi objektam.
