Drīzi pēc kara beigām vēl īsti neatjēdzos no dienesta vācu Gaisa karaspēka izpalīgos, kad saņēmu pavēsti ierasties Saldus «vojenkomatā» (kara komisariātā).
Drīzi pēc kara beigām vēl īsti neatjēdzos no dienesta vācu Gaisa karaspēka izpalīgos, kad saņēmu pavēsti ierasties Saldus «vojenkomatā» (kara komisariātā). Trakoti laimējās, jo nosūtīja uz Rīgu, kur tiku 43. Latviešu strēlnieku divīzijas 125. pulkā. Divīziju tolaik komandēja ģenerālmajors Veikins (drusku vēlāk Dambergs). Pulku vadīja pulkvedis Duvanovs, tīri prātīgs krievs. Operatīvās daļas priekšnieks bija majors J.Pasternaks (aktrises Lidijas Freimanes vīrs). Pēc seržantu skolas beigšanas mani nozīmēja par snaiperu vada komandiera palīgu. Tajā bija salasīts sešpadsmit pulka labāko šāvēju. Vadu komandēja Baškīrijas latvietis kapteinis Kristapsons, zelta vecis, jo vadā parādījās labi ja pāris reižu nedēļā un tad arī ātri vien «noziedēja». Neprata ne vārda latviski un tādēļ vienmēr jutās it kā vainīgs. Viņa sirdsdāma medsanbata feldšere Taņa, nevarēdama to uzvārdu izrunāt, sauca viņu par «moi skrip i ston» (burtiski tulkojot, iznāk «mana čīkstēšana ar stenēšanu»). Mūsu lielais šefs un «protege» bija pulka komandiera vietnieks ierindas lietās apakšpulkvedis Igors Briežkalns. Vadā bija gatavā zagļa dzīve, par ko mūs apskauda ne tikai «streļķu» rotās, bet pat izlūkbataljonā. Caurām dienām gulšņājām Ādažu poligonā vasaras nometnē, ēdnīcā ārpus kārtas saņēmām «bokseru» porcijas, galvenais – vajadzēja trenēties ar savām trīslīniju karabīnēm jeb «dūrdurkām» šaut pa mērķiem. Vecās šautenes bija ar hromētiem stobriem un visai augstu trāpījuma koeficientu. Optiskais tēmeklis PO – 4,9 gan visai šķidrs (nebija jau vācu optika), bet iztikt varēja.
Vienu skaistu jūlija dienu svilinājām pa mērķiem šaujamlaukā. Pienāca pusdiena. Liku sasliet bises piramīdās, lai tādā karstumā nav jāstaipa līdzi, un aizsūtīju vīrus pusdienās uz nometni. Skaidrs, ka man ēdamo atnesīs katliņos. Vienam kļuva garlaicīgi un, laiku īsinādams, nolēmu pašaudīt pa telefona stabu izolatoru podiņiem. Līnija stiepās pa šaujamlauka vidu ar nozarojumiem uz mērķu rādīšanas bunkuriem, taču praktiski to neizmantoja. Līdz 150 metru atzīmei podiņus bija nodauzījuši rotu «streļķi» ar savām karabīnēm. Viena «ļaļka» bija palikusi uz 200 metru staba un abas divas uz 250 metru staba. Nogūlos, noregulēju uz mērķekļa 200 metru, paņēmu uz grauda un izšāvu. Noputēja balts, un podiņš pazuda. Nepaspēju nopriecāties, kad aiz muguras atskanēja varens bļāviens: «Tad, lūk, kas sašauj tos izolatoru podiņus – bandīti snaiperi! Nu, celties!»
Uztrūkos – ka tevi nelabais! Pulka vecis Duvanovs. Pārskaities spļauj baltu kā Tukuma ziepnieks. Aizmugurē stāv adjutants un smīn maita… Vecais vēl nobļauj: «Piecas diennaktis virssardzē!» Nepaspēju atbildēt, kad sekoja nākamā komanda: «A nu, gulties! Mērķis – 250 metru, izolators stabā. Uguni!» Nu ir tintē! Mēģini trāpīt, kad aiz muguras stāv tāds krokodils un podiņš uz 250 metriem kā sērkociņa galviņa… Notēmēju, aizturēju elpu, nospiedu gaili. Podiņš izjuka. Gulēju un gaidīju jaunu bļāvienu. Viss kluss. Lēnām cēlu galvu un redzēju, kā pa ceļu aizputekļo pulkveža «bobiks». Atnesa pusdienas. Izstāstīju večiem, kā gājis. Visi nogaudāmies, ka tik stulbi esmu norāvis piecas diennaktis aresta.
Vakarā bija jāiet uz pulka vakara sasauksmi nometnes stadionā. Tur notika vakara pārbaude, kas beidzās ar to, ka parādes solī ar dziesmu vajadzēja dragāt garām visai pulka priekšniecībai. Pēc rotu komandieru ziņojumiem pulka štāba priekšnieks nokliedza: «Pulks, mierā! Klausieties pavēli! Par teicamu šaušanu gvardes vecākajam seržantam Liekniņam Imantam piešķirts piecu diennakšu atvaļinājums ar izbraukšanu uz dzīvesvietu!»
Ja labi šauj, var izkļūt arī no draņķīgām situācijām. Tā tīri negaidīti tiku uz savu Aizputi.
