Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados mana informācija par kopmītņu dzīvi nāca no onkuļa Jura Gustava Speltiņa, kurš, kopš Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pārnāca uz Jelgavu, strādāja saimniecības daļā par atslēdznieku santehniķi. Tā kā onkulis dzīvoja Lielajā ielā 7, visu avāriju gadījumos viņš tika meklēts kā glābējs jebkurā diennakts laikā. Vistrakākie vienmēr bija mēneši rudens pusē, kamēr jaunie studenti aprod ar pilsētas dzīvi. Pirms gadiem trīsdesmit un vairāk lauku mājās lielākoties ūdens bija ar spaini smeļamās akās, bet sirdsmājiņa – aiz kūts stūra. Ienākot kopmītnē, tad nu gadījās, ka klozetcaurumā iemeta tukšu konservu bundžu vai arī, mazgājot grīdu vai logus, ūdeni ar visu lupatu ielēja tajā pašā vietā. Reiz onkulis pat appelējušu desas luņķi dabūjis ķeksēt no tās svarīgās vietas ārā. Bija arī viens cits gadījums, šķiet, Mātera ielas «mehu» kopmītnē tā ap Ziemassvētku laiku. Kāds puisis svētdienas vakarā no mājām bija atgriezies ar lielu kravu lauku labumu – pašu gatavotām desām, žāvējumiem un nezin ko vēl. Kopmītņu kārtība zināma: lai manta neaizietu postā, jāsasauc čaļi uz izēšanos. Istabiņa pienāk pilna, sasēžas uz gultām, ķebļiem, galda, arī uz palodzēm. Ēd, dzer, slavē, plēš jokus. Uz palodzes sēdošajiem kājas karājas pāri apkures radiatoriem. Ceļoties augšā pēc «paikas» papildinājuma un nākot atpakaļ uz agrāko sēdvietu, iznāk atsperties pret radiatora pievadcauruli. Vēl ar kājām sēžot padricelējas, un pēkšņi tā caurule nolūst, un karsts ūdens ar visu tvaiku plūst istabiņā. Puiši gan mēģina caurules galu notīt ar dvieli, pat uzmauc nolauztajam galam virsū zābaku, bet ūdens spiediens liels un viss lido pa gaisu. Neko darīt – jāskrien pie dežurējošās tantiņas un tālāk pie Gustavonkuļa. Viņam atnākot, ūdens jau tecējis pa trepēm lejā. Tūlīt visai mājai noslēdzis ūdens piegādi, bet bojājumu labot gājis tikai no rīta. «Pa vienu nakti jau nenosals, jauni cilvēki,» tā viņš nosmējās. Vēl piebildīšu, ka Gustava onkulis bija Jaunsvirlaukas pagasta Tūbu saimnieces brālis. Holokausta laikā tajās mājās pieņemtajam un kristītajam ebrejam Aleksim Jankovskim viņš bija krusttēva vietā. Liels grāmatu lasītājs. Smējējs un stiķu meistars. Tas nekas, ka dzirde pabojāta, jaunības dienu pavasaros strādājot par ledus spridzinātāju lielajos ledus sastrēgumos uz Daugavas un Aiviekstes. Likās, ka viņš dzirdēja visu, ko gribēja, bet, ja negribēja, – nedzirdēja.
