Katram cilvēkam ir kāda sevišķi mīļa lietiņa, no kuras nekādi negribas šķirties.
Katram cilvēkam ir kāda sevišķi mīļa lietiņa, no kuras nekādi negribas šķirties. Dažiem tās ir pavisam parastas kurpes, kas simtiem reižu «lāpītas», spodrinātas un allaž uzfrišinātas. Tādēļ ļoti svarīgi, kāda meistara rokās mīļās kurpes nonākušas un vai tās būs atkal tikpat izturīgas un vieglas kā līdz šim.
Iedomājoties vien apavu remontdarbnīcu, tā asociējas ar līmes un acetona smakas piepildītu telpu, kas pilna nošķiebtu un krietnu laiku nokalpojušu apavu kalnu. Jāteic uzreiz ne katram šādā telpā un vietā būtu spēks un pacietība strādāt. Taču, ieejot kurpnieka Valērija Grigorjeva darbistabā, domas par apavu darbnīcām ir mainījušās.
«Nekad agrāk nemaz sapņos nerādījās, ka būšu spiests labot kurpes. Vairāk kā desmit gadus nostrādāju par šoferi un tad pēkšņi man darbs bija jāmaina. Kāds labs draugs ieteica pamēģināt kurpnieka arodu. Sākumā nevēlējos, jo nebiju radis strādāt ar cilvēkiem, taču vēlāk apjautu, ka man šis darbs padodas un kāpēc gan ne, ja ir tik labs skolotājs,» nolēma Valērijs.
Valērijs atzīstas, ka daudz vairāk iznākot labot sieviešu kurpes. Agrāk apaviem bija krietni labāka kvalitāte, tagad tie ir stipri sliktāki, līdz ar to arī grūtāk labojami. Valēriju var raksturot kā kārtīgu un pedantisku meistaru. Par to liecina arī viņa darba galds, uz kura Valērijs pat ar acīm ciet varētu atrast visu nepieciešamo, kā arī atvilktnes un glīti sakārtotās kurpju rindas (par redakcijas apciemojumu Valērijs iepriekš neko nezināja). Apavus, kas kādreiz laboti pie citiem meistariem Valērijs nelabprāt ņem labošanā, jo dzīvē sastapies ar tik daudz brāķiem, ka atliek secināt, ka kurpes labo tikai neprasmīgi vai slinki cilvēki. Materiālu klāsts ir ļoti plašs un daudzveidīgs, tos meistars iegādājas tepat Rīgā, vai arī draugs tos piegādā no Vācijas. Cenas par apavu labošanu arī ir ļoti svārstīgas. Ja cilvēks nevar atļauties importa zoli, kam kvalitāte un garantija ir krietni vien labāka, tad iespējams izmantot arī mūsu pašu materiālus, kas izmaksās lētāk. Ir cilvēki, kuri visus apavus pirkuši dārgos firmas veikalos un viņiem ir ļoti svarīga kvalitāte, kā tie tiek salaboti. Pavisam drīz tuvosies ziema un pie apavu meistariem stāvēs garas rindas. Uz jautājumu, kuras trīs lietas kurpnieka amatā ir tās, bez kurām nevar iztikt ne dienu, Valērijs nosauca: āmuru, čuguna ķepu, uz kuras uzmauc kurpi, un nazi, protams, svarīgi ir arī pārējie darba rīki. Valērijs atzīstas, ka arī pats, ejot pa ielu, lielu vērību pievērš cilvēku apaviem, pēc kuriem var spriest par pašu cilvēku. Kurpēm nav jābūt jaunām, tām jābūt «veselām» un sakoptām. Dārgākais remonts, kas cilvēkam izmaksājis Valērija darba pieredzē bija Ls 7,50, lētākais – Ls 0,60. Meistars kurpnieka amatā strādā tikai sešus gadus, taču viņa pastāvīgo klientu loks ir pietiekami liels, un darba meistaram nekad netrūkst.
