Katrai zivij vai zivju sugai ir savs noteikts laiks, kad to aktivitāte sasniedz augstākās virsotnes. Tas attiecas arī uz vēja zivīm (vējenēm), kas tikai divas trīs nedēļas pavada jūras piekrastes joslā, kur zemūdens akmeņu grunts zonās nārsto, un dodas atpakaļ dziļāk jūrā. Šis ir brīdis, ko vaktē daudzi makšķernieki, jo, tā kā vēja zivīm nav nekāda ķeršanas un paturēšanas limita, tad lielam vairumam ļaužu tā ir iztikas avots. Ko nozīmē labs loms vienas dienas laikā? Ir gadījies izbraukt no jūras ar pusmaisu šo zivju.
Šogad ir kārtējais dīvainais gads, kad ūdens jūrā ir auksts un nemitīgi pūš vēji, kas dzen ūdeni no jūras puses. Tas nozīmē, ka pašreizējos laikapstākļos, kad naktīs joprojām termometra stabiņš regulāri nolaižas zem 10 grādiem virs nulles, ūdens temperatūra neatbilst tai, kādā vējenes ir pieradušas nārstot. Līdz ar to cope ir vai nu ļoti vāja, vai tās nav vispār.
Šogad dienas lomā visbiežāk ir līdz 10 zivju, kaut gan var skaidri just, ka interese no vējeņu puses ir, par to liecina daudzas tukšas copes, taču līdz āķim šo zivju knābji nesniedzas, ēstgribas nav. Atliek vien gaidīt un cerēt, ka laiks kļūs siltāks un zivis metīsies «laulību ceremonijās». Šogad daudz labāki panākumi ir, makšķerējot ar pludiņmakšķeri. Spiningojot var redzēt, ka zivs nāk līdzi, bet ņem mānekli ļoti reti. Daudz labāki panākumi ir, kad izmanto pludiņmakšķeri un kā ēsmu liek garneli.
Pludiņmakšķere
Ņemam kādu jau ierastu pludiņmakšķeri. Tās var būt konstruētas uz bolonēzes, mačkāta vai fīdera kātiem. Makšķerkātam jābūt ar samērā cietu testu. Optimāli būtu 10–60 gramu. Vēja zivij knābis, savādāk to nenosauksi, ir viens vienīgs kaula veidojums. Lai tajā iecirstu āķi pēc ēsmas paņemšanas, ir nepieciešams ass cirtiens, ass āķis un paciets kāts.
Makšķerējot vējenes ar pludiņu un garneli kā ēsmu, parasti zivs ņēmiens ir ļoti agresīvs un pludiņš strauji pazūd zem ūdens vai sāk braukāt pa ūdens virsmu. No pirmā copes momenta vismaz 20–30 sekundes jānogaida un tikai tad jāpiecērt. Pludiņmakšķerei izmanto fluorkarbona pavadas. Pilnībā pietiek ar 0,3 milimetru resnumu. Manā skatījumā visefektīvākie āķi ir tā saucamie sarkanie zušu āķi ar īpašu kāta izliekumu. Sestais numurs ir kā radīts garneles astei un vēja zivs mutei.
Pludiņa kravnesība ir atkarīga no laikapstākļiem jūrā. Signalizatora piestiprināšanas specifikai ir jābūt tādai, lai būtu iespējams zibenīgi nomainīt pludiņu, vadoties pēc vēja stipruma. Standarta svars pludiņam, ar kuru var copēt vējenes jebkuros laikapstākļos, ir 10 gramu. Vai pludiņam būtu jābūt slīdošam vai stacionāram? Tā kā vēja zivs pirms un pēc nārsta ganās vienīgi pa ūdens virspusi, es lietoju tikai stacionāros pludus, jo dziļums, kādā ielaižam ēsmu, nepārsniedz pusotru metru.
Spiningošana
Lai ko teiktu tie copmaņi, kas vēja zivis iecienījuši makšķerēt ar spiningu, varu sacīt vienu – daudz vairāk zivju saķers pludiņnieki. Vēja zivs nāk līdzi slaidajiem šūpiņiem vai katrā metienā, bet tikai retā uzsit un vēl retāk uzķeras uz āķa. Grūti pateikt, kas ir par iemeslu, bet fakts paliek fakts. Es, piemēram, spiningu izmantoju tikai vēja zivs atrašanai vai pievilināšanai pie pludiņa ēsmas. Tas notiek šādi.
Vēja zivs, kā zināms, dzīvo un medī baros. Ir ļoti viegli jūrā atrast vietas, kur šo zivju vispār nav. Ja jūrā ūdens līmenis ir kā spogulis, tad, protams, vējenes savu vietu nodos ļoti ātri. Tās nelec kā līdakas no ūdens, bet gan ir ievērojama ūdens virsmas virmošana. Turp arī jādodas. Ja jūrā ir viļņi, vēja zivs atrašanu atvieglo spiningošanas metode. Braucot ar laivu, izmetam spininga mānekli un velcējam, līdz jūtam zivs uzsitienu. Tad stājamies nost un šo rajonu apmakšķerējam. Gar krastu jāizmanto smagāki mānekļi un pēc iemetiena ātri jāuztin aukla. Aukla jāuztin vismaz divas vai pat trīs reizes ātrāk nekā ierastajā spiningošanā ar šūpiņiem. Lai cik tas daudziem neliktos dīvaini, bet veikalā no slaidajiem šūpiņiem iesaku ņemt tos, kam ir nevis trīsžuburu āķis, bet gan ķēdītē iekārts vienžuburs.
Vēl spininga šūpiņš ir labi izmantojams kā zivs pievilinātājs uz pluda ēsmu.Spininga mānekli var aizmest tālu. Tad arī izmantojam situāciju, kad iemetam mānekli tā, lai aukla iet gar pludiņu ar ēsmu galā. Ja trāpīsim vējeņu ceļā, tad, velkot mānekli gar pludiņmakšķeres ēsmu, tās uzvilināsim uz pludiņmakšķeres. Kur viena sāks plosīties ap garneli, tur piestās arī citas un projām neies arī tad, ja draudzene pēkšņi, zibinot sudrabotos sānus, pazudīs. ◆
