Tuvojoties nu jau gadu desmitgadēm tradicionālajai gan vispārējo, gan skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma kopkoncerta vietai – Mežaparka Lielajai estrādei –, nekas neliecināja par vēl no rīta virmojušajām kaislībām ar un ap svētku gājienu. Saposušies Dziesmu svētku brīvprātīgie palīgi laipni ierādīja vietas, kori, to vidū arī vislabākie – Jelgavas 4. vidusskolas «Spīgo» (Līgas Celmas-Kursietes, Lienas Celmas un Artas Jurgenovskas vadītajam kolektīvam absolūti visaugstākais rezultāts starp visu grupu koriem – 98 punkti no simta), savā grupā labākie Jelgavas novada «Asni» (diriģente Anita Liekna), otrajā vietā 4. vidusskolas zēnu koris «Spīguņi» (Ingus Leilands, Irina Osipova), daudz neatpalika arī «Spīgo studija» (Arta Jurgenovska, Daiga Rudzīte) un pūtēju orķestris «Rota» ar pašu direktoru Agri Celmu priekšgalā. Jelgavā – nospiedošs 4. vidusskolas pārsvars rada vielu nopietnām pārdomām.
Bet ne jau svētku reize būs tā nopietnības stunda. Lai skan dziesma, un iesākas braši: šķiet, Raimonda Paula un Knuta Skujenieka «Es nāku no mazas tautas» pelnīti var kļūt par jaunu hitu (labā nozīmē, pie tam ar izcili labu tekstu). Pēc kodolīgi atturīgās jaunā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunas skan himna, un lielie dziedāšanas (arī dejošanas un muzicēšanas) svētki ir sākušies. Pie tam braši, ar jaunās paaudzes, šķiet, pašreiz visaktīvākā komponista Ērika Ešenvalda «Šķind zemīte, rīb zemīte».
Tālāk gan gribas nedaudz piekasīties – koncerta vadītāji deklarē, ka latviešu tauta izsenis bijusi slavena ar savām a cappella dziesmām, bet seko tikai daži paraugi, lai jau atkal pārietu pie dziesmām ar pavadījumu. Jauni laiki, jauni ritmi un tikumi.
To pašu uzsvēra arī svētku burzmā nejauši sastaptais nebūt ne gados vecais Jelgavas un apkārtējā «dziesmotā reģiona» koru virsvadītājs Ints Teterovskis.
«Kāpēc ģenerālmēģinājumā tik daudz ģībušo?» – «Nu, manas vainas tur nav, jo es vadu lielos, ne jauniešu korus,» Ints atbildību neuzņemas, bet sava versija viņam ir. «Neticu runām par pārdabiski garo koncertu un slikto ēdināšanu. Tu tikai paskaties, cikos šie jaunieši, bet daudzi pat vēl bērni savās mītnes vietās dodas pie miera. Protams, jauniešiem gribas un vajag arī palīksmoties, svētki taču, bet šie svētki top tikai ar darbu.»
Bet, kad koncerts tuvojas noslēgumam un ar visu sirdi un dvēseli tiek skandēti gluži sakrālie (un nav te nekādas elkdievības, kā dažs, svētāks par Romas pāvestu, pūlas iegalvot) Raiņa un Mārtiņa Brauna «Saule, Pērkons, Daugava», jūtam, ka šie jaunieši prot mīlēt arī Raini. Un bez piespiešanas. Ja tikai atrasta īstā valoda, kas spēj uzrunāt.
